Joprojām jūtos pacilāta par vakardienas koncertu, tāpēc mēģināšu saņemties mini telefonrecenzijai.
Pirms koncerta mazliet pa jokam apspriedām, kā Boriss risinās Ukrainas himnas jautājumu, jo koncerts notika koncertzālē un šāda formāta zālē sen nav gadījies būt uz koncertu, kas nesāktos ar himnu. Vienlaicīgi iztēloties BG spēlējam Ukrainas vai vispār jebkuras valsts himnu ir diezgan grūti, joprojām. Jo himnu viņš, protams, nespēlēja, toties nokavēja koncerta sākumu apmēram par pusstundu.
Toties nospēlēja gandrīz visus vecos mīļos apolitiskos Akvarium laiku gabalus ar Krišnas attēlu fonā. Priekš manis - pilnīgs tīnības flešbeks, jo tas ir laiks, kad iepazinu šo mūziku. Tas, ko varbūt nesajutu tad, bet ļoti sajūtu vakar - cik ļoti tas viss ir par elfu dejām maija pilnmēnesī. Bet varbūt tīnībā elfu dejas vienkārši ir dabīgs esības stāvoklis, tāpēc toreiz man tā mūzika toreiz nolasījās kā mierīga un filosofiska, bez erotiskā grūva. Bet vakar es kādā brīdī gluži fiziski sajutu to grūvu, kas dažām dāmām visu koncertu lika dejot čūsku dejas.
Viņš kopumā ļoti trāpa pa kaut kādiem arhetipiem. Galu galā - kur nu vēl precīzāks rokzvaigznes avatars par Krišnu ar savu cītaru un 1000 sievām-grūpijām. Daļa no BG fenomena vismaz man ir, ka viņš savās dziesmās tik precīzi iemieso vīrišķības arhetipu. Tur ir viss - no mīlestības līdz patiesības un Dieva meklējumiem. Es varbūt jaunībā neko nezinātu par to, kā jūt vīrieši, ja ne BG. Mans vīrs saka - viņš ir retais mākslinieks, kuru klausoties ir sajūta - viņš dzied tieši Tev.
Varbūt tāpēc tās pielūdzējas, kas koncerta vidū kāpj uz skatuves ar puķēm apskauties. Es domāju vietējiem krieviem viņš varbūt arī aizpilda kaut kādu folkloras, “tautas mūzikas” nišu. Man viņš nosēžas apziņā kaut kur blakus latgaliešu tautas dziesmām (mani, piemēram, neaizkustina lielākā puse dziesmu svētku repertuāra, bet es raudu pie “Nadūd dīvsi veituolami boltim zīdim nūzīdēt).
Es domāju, ka bija tomēr labi, ka iztika bez polkovnika Vasina, kurš poehal na front utml., ko publika varbūt gaidīja, un vienīgais politiskais žests bija flautista ukraiņu krekls ar visu ģērboni. Vēl biju nezin kāpēc pārsteigta, ka bijām vieni no ļoti retajiem latviešiem koncertā, kaut gan tas droši vien loģiski, jo latvieši viņu klausās maz.
Un kurš gan vēl publikai, kas stāv kājās, aplaudē un neiet prom, pēc koncerta “piedevās” nospēlē nevis vienu, bet veselas piecas dziesmas!