Bērni
Emocionāli tas, kas man beidzot sit ārā korķus pavisam, ir ja ierobežojumi sāk skart bērnus. Tas bija tas brīdis, kad presē vienlaicīgi ar ziņu par maskām 1.-4.klasēm tika izplatīti arī JKP slapjie sapņi par armiju ielās, un rezultātā es vienkārši skaļi un emocionāli izbļāvos pie virtuves galda uz vīru par šo visu. Viņš kaut kā to visu uztver mierīgāk, droši vien tāpēc ka ir psihopāts (saskaņā ar online testu, nevis objektīvu realitāti).

Man vispār viens no uzdevumiem, ko esmu sev izvirzījusi, ir darīt visu, lai manam bērnam būtu tik normāla bērnība, cik nu iespējams šajos apstākļos. Pietiek jau ar atceltām dzimšanas dienas ballītēm un Ziemassvētkiem bez ciemiņiem. Pietiek jau ar pavasari, kad mammas (būsim godīgi, tēti stipri retāk) dabūja strādāt ar bērniem mājās, un vismaz es ar to ne sevišķi labi tiku galā un bieži auroju.

Maskas skolās nav nekas tik normāls, ko var tā nonšalanti pieņemt "politisku apsvērumu dēļ", jo aptrūkušās idejas, kādas vēl tādas stulbas lietas, kuras citās valstīs jau ir sevi pierādījušas kā ne visai efektīvas, tagad izmēģināt, a ja nu nostrādā. Bērni šo visu nav pelnījuši. Viņi nav pie tā vainīgi. Pat ja jāmeklē vainīgais, ne jau bērni ir tie, kas vazājas bezjēgā pa veikaliem, neatļauti ceļo vai izplata viltus ziņas internetā.

Es pati varu mīļā miera labad uzlikt to masku, pat ja man liekas, ka viņa ir neefektīva un dehumanizējoša; es varu sadzīvot ar to, ka viss ir ciet, izņemot veikalu un darbu, pat ja mani tas dzen depresijā, bet bērnus tur, lūdzu, iekšā nepiniet. Atsaucīgo māmiņu forums jums vienkārši kādā brīdī ielaidīs ķieģeli logā un pelnīti.

Kaut gan saniknotie dzērāji gan jau paspēs pirmie. Re, cibā arī visi raksta tikai par to, ka nevarēs nopirkt alkoholu un kā "mūs tas vispār neapgrūtina".