Friends

I am actually really bad at conversation, at a calm discussion. Viss ko es daru ir apvainojos, raudu un puushos.

Es saku, ka gribu tikt uzklausiita un ka veelos izrunaaties, bet es nemaz nemaaku logjiski runaat un pakljaujos savaam paarspiileetajaam emocijaam, labi zinot ka it's existential geoengineering and mental chemtrails.

Taapeec jau es uzskatu, ka prieksh manis labaak ir visu manu voblu nokluseet un izlikties, ka viss ir cieshami, liidz vobla aizmirstas uz kaadu briidi un paarnjem aizmirstiigs meerens priecinjsh.

Jo alternatiiva ir taarpu bundzhas un neveiklas, ljuriigas rokas, kas izbaarsta toksiskus taarpus un pashas sevi sagraiza.

Izlikties vienmeer ir vislabaakais risinaajums, that is the ultimate generational trauma breaking.

Just when you thought you're done with depressive 20s angst and hedonistic melancholia, here comes...parental burnout!

And while you can easily snap out of depression just by stopping being an infantile child, you cannot easily not burn out in a world where you are a single available wooden log lol, beacuse the other available log doesn't vibe with perpetual anxiety not only about yourself but now about two extra humans, thus is not really availble to alleviate your anxieties.

Es juutos reaali vientulja, jo man nav neviens, kam pasuudzeeties par savu gruuto sirdi. R kaa jau tipisks viirietis uzreiz piedaavaa risinaajumus, kas ir driizaak ideaalistiski nevis reaalistiski, so I don't even bother. Katru reizi kad vinjam kaut ko meegjinu teikt I feel like feelings are just annoying to him. Mamma mani uzreiz nostrosteetu, ka esmu vaaja un neizdariiga, pasiiva laame. Draugu man iisti nav, ja atskaita A, bet vinja var tikai piedaavaat simbolisku "ah, that sucks girl" over whatsapp message. Ar maasaam man attieciibu vairs iisti nav jo dziivojam dazhaadaas pasaulees. Un teetim pasham probleemu pietiek. Dievs kaa parasti droshivien visu redz bet ignoree un gaida for me to snap maybe.

I feep alone, isolated, mute.

Viss ko es varu dariit ir katru dienu izdziivot.

Which I hate jo, tad kad es juutos shitik vaaja un sabiegta, tad arii es slikti izturos pret R. Bet ko gan es vinjam vareetu piedaavaat, kaa klusumu un vilshanaas vibes. Nav te nekaada romantika un superflirts, not with this human remain that is me. Un lai arii vinjsh nav, es visu laiku kaut kaa domaaju, ka taa ir vinja vaina. Kaapeec vinju neinteresee kaa es juutos? Kaapeec vinjsh man nepaliidz? Kaapeec vinjsh mani ir atstaajis novaartaa?

Then again, vismaz labi ka es esmu pilnasiniigi pieradusi pie vientuliibas jau no beerniibas. So katru reizi, kad cilveeki man uzgriezh muguru, es sev speeju atgaadinaat - luuk, you are in your natural place and state, this is your comfortable and familiar mode of existence, you were always going to end up here.

Vieniigais, es arii gribeeju miilestiibu un uzticeeshanos un kristaalskaidru sapratni. Pipedreams.

vakar īsti pa galvu iesita vīra teiktais, ka pasaulē vairs nav neviena labā,
nav nevienas labas lielvaras.

londona ir mainījusies, tā vairs nav britiski uzpūtīga, tā ir jauka, diezgan piezemēta, ārkārtīgi pacietīga un sirsnīga. īstus britus tā arī nesatikām.
no otras puses - londona ir mainījusies, tā ir nolaista, nemīlīga, nesakopta.

no trešās puses, londonā muzeji VISPĀR nav mainījušies. tas nav īsti uz labu, bet nu ko par to.

redzējām ļoti daudz, man ļoti patika, nogurām arī (drusku par vēsu, lai būtu pavisam omulīgi ārā).

Britannia waives the rules.

pasaule ir siltuma izslāpusi

Ai, es tik ļoti mīlu savu skolu Nīderlandē, es jums pat izstāstīt nevaru.

teicami par "likteņa ironiju", un vispār lieliska ideja esošam un pamatīgi slavenam krievu kinorežisoram preparēt klasiku no sava skata punkta

varbūt jums ir arī kāda lieliska idejai Londonai?
braucam ar visiem mazajiem susļikiem uz 6 dienām (viena diena Harijā Poterā), esmu jau nobukojusi national gallery, natural history museum un tate.
gribētos pavazāties pa šarmantām ieliņām, svētdienas tirdziņiem, braukt ar autobusu, pastaigāt pa krastmalu.

pirmajā vakarā berlīnē pazaudēju balsi. un ej un iestāsti, ka tas tikai viens auksts štērnītis uz ielas nulle grādos, nevis visa nakts reivos.
bet tā jauki, auksti, bet daudz daudz staigājām, ir dažas brīnišķīgas izstādes (o, Nan Goldin!), vēl brīnišķīgāks berlīnes vaibs pats par sevi.
man laikam tieši šādi vajadzēja - bez liekas agendas, bet ar lērumu ikdienas soļu un skatu.
drusku jau arī mūziku paklausījāmies, i elektroniku, i trāpījām uz Jāņa Petraškeviča pirmatskaņojumu, kaut ko iepirku mauerparka krāmeniekā, nofočējos fotobūdā, un vispār.