"Patiesa garīga izziņa ir un vienmēr ir bijusi metodiskas disciplīnas akts. Patiesības meklējumiem nav nekā kopīga ar kampaņveidīgu publisku diskusiju, pat ne šajā visaptverošās atklātības laikmetā." /Elizabete Gilberta "Ēd. Lūdzies. Mīli."/

Man šodien viens ārzemnieks iedeva 10 latus. Viņam telefons bija izkritis zem galdiņa un, kad šamējie jau bija sākuši iet prom, es ieraudzīju, aizskrēju viņiem pakaļ un atdevu. Pagriezos, lai ietu prom, bet viņš sauca, lai pagaidot un iedeva naudu. Mazliet samulsu un paņēmu arī. Tagad tāda mazliet muļķīga sajūta, šķiet, ka varbūt vajadzēja vismaz pateikt, ka nevajag viņam neko dot. Kaut kā neērti, ja kaut ko dod bez iemesla. Bet kāds tad sanāk varbūtējais iemesls - tas, ka nepaturēju sev, bet atdevu? Nedomāju, ka man būtu ienākusi prātā doma par tās ierīces paturēšanu. Vispār liekas dīvaini, ja kāds izdomā piesavināties kaut ko, kas nav viņa.
Eh, bet ko nu daudz. Par mazliet vairāk kā pusi no naudas nopirku grāmatu "Ēd. Lūdzies. Mīli.". Sūdīgi tikai, ka mīkstajos vākos, bet tā vispār bija pēdējā un cietajos būtu bijusi dārgāka. Katrā gadījumā domāju, ja nauda vienkārši uzradusies, tad tā tik pat vienkārši jāpalaiž prom un jūtos pat to ļoti lietderīgi ieguldījusi. :)

Dikti liels prieks, ka tiku uz Aglonu un par tām divām noietajām dienām :)
Iekšēji sakārtotāka un līdzsvarotāka.
Un beidzot esmu izdarījusi dvēseles attīrīšanas pasākumu, un vēl piedevām tādā viedā, kā man bija bail un pagājušogad visa svētceļojuma laikā tā arī nesaņēmos. Bet dikti forši.

Tiešām tāda sajūta, ka mīlu dzīvi. :) Un gribas daudz smaidīt. Iekšēji. Un arī ārēji. :)

Un gribu tuvāko dienu laikā atrast un nopirkt grāmatu "Ēd. Lūdzies. Mīli". Jā, un gribu arī kādu foršu kristīgo grāmatu tuvākajā laikā izlasīt.

Diezgan dīvaini pa radio dzirdēt dziesmu, kas ir manā kristīgo dziesmiņu izlasē. Radio 101 rullē. =)

jeijeijē! pēdējā darba diena aizvadīta. Vēl tik rīt kūku kastes jāapglezno un tad jau 1dien uz Liepāju :)

Uztaisīju to do listu, ko gribu dzīves laikā izdarīt. nu tā, ka var vēl rakstīt klāt, bet vismaz iesākums ir.
un secināju, ka vismaz 3 lietas tiktu atķeksētas, ja būtu stopējusi šovasar uz Spāniju/Portugāli. eh, finanšu un laika nesavienojamība.

un arī vēlamo darbību "to do" saraksts vasarai ar iespēju rudenī pabeigt ir tapšanas stadijā.

man laikam dikti tādi sarakstiņi iepatikušies pēc sesijas saraksta izpildīšanas.

"Drosme palīdz cilvēkam izvirzīties. Drosme palīdz tev darīt to, ko tu gribi. Tāpēc, ka tu esi pārliecināts par savu taisnību. Drosme ļauj tev izdzīvot tur, kur pārējiem cilvēkiem tas nav izdevies. Un, visbeidzot, tas drosmes līmenis, ar kādu tu dzīvo, it tieši proporcionāls gandarījumam, kādu saņem. Tā ļauj tev visā pilnībā izprast visas tās īpašās daudzsēriju filmas brīnumainās norises, kas patiesībā ir tava dzīve. Tiem cilvēkiem, kuri sevi nemitīgi pilnveido, piemīt ļoti daudz drosmes."
/Robins S. Šarma - "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari"/

iespējams, ka man beidzot būs savs un normāls telefons. un tāpēc izdomāju, ka, ja jau viņu pērku, tad labāk biku vēl piemest klāt, un, lai ir tā, ka man viņā patīk vēl kaut kas izņemot zvana signālu un īsziņu funkciju. gribu ar GPS. tagad gan pāris dienas jau man ir mammas telefons un tā arī neviens nav atsūtījis sms, lai varu papriecāties, ka varu visu, kas rakstīts smuki redzēt un vēl ir krāsains fons :D :D :D

Šodien dzerot brenguli Gaujā atcerējos, ka pagājušogad apmēram šajā laikā tur biju pirmoreiz un pirmoreiz brenguli nogaršoju. Kā Alise teica - gada jubileja :D Ber vispār, riču raču ir tīri kruta spēle un man šķiet, ka kopš skolā iet sākšanas, iespējams, ka pat nebija spēlēta :D

un šādā karstumā nodarboties ar kaut ko izglītojošu un pilnveidojošu man galīgi neizdodas.

brengulis Ļeņingradā. Mājāsbraukšana pēdējā autobusā, atstājot citus ar visām iespējām turpināt ballīti.
Sestdien uz Roju sauļoties, tik izrādās, ka ir Zvejnieksvētki un tas nozīmē dikti daudz cilvēkus :/
Un vakarā tur esot Opus Pro, kas būtu tīri forši, ja būtu ar ko kopā iet. Pff, tiešām, pat nevaru iedomāties. Kādam Fonofests, kādam dziesmu svētki, Somija, Dānija, Čehija drīzumā vai vēl kaut kas. Vai arī vienkārši speciāli braukt būtu pārāk muļķīgi. Patiesībā jau nevienam pat jautājusi neesmu, bet visu jau zinu tāpat un reāli saprotu, ka nav neviena.. nu nekas, visu dienu jāsauļojas, jāpasmejas par dejojošu Miku un jāpaņem līdzi grāmata, lai vakarā ir, ko darīt.
Es gan vēl varētu arī piesieties sīkajiem un iet ar viņiem ballēties :D :D

rīt (vai patiesībā jau šodien, tik kādas padsmit stundiņas vēlāk)būšu mājās. dīvaini, bet patīkama apziņa. :) es ceru, ka viss turpinās notikt tieši tā kā tam jānotiek un es nepazaudēšu šito paļāvību uz to, ka viss būs labi un tieši tā kā vajag, par kuru pēdējā laikā tik ļoti prieks.
he-hei, vasara! gribu no tevis dabūt ko skaistu un jauku. nevajag sarežģītu, pietiek ar ko vienkāršu, bet atmiņā paliekošu.

Atradu sarakstu ar 30 grāmatām, kas jāizlasa līdz 30 gadu vecumam.

šitais būs jāpamēģina. pankūku mīkla kečupa pudelē un nekādu problēmu.

man tikko likās, ka pa manu uzzīmēto galda kāju rāpo kukainis. X_x es jūdzos?
visdīvainākais, ka esmu pilnībā izgulējusies un tā.

tik sasodīti dīvains garastāvokli, ka gribas raudāt un histēriski smieties reizē.
un mazliet sajūta, ka kaut ko pamatīgi laižu garām. īsti nezinu, ko, bet nu tā jā. un neliekas, ka viņa ir pamatota, bet ir viņa. un nevaru padarīt neko.
un un un.. sapratu šodien, ar tādu apzinātu domu, ka gribētu satikt. ne tā, ka ja būtu, tad labi, ja nē, tad arī labi, un man vispār vienalga, bet tiešām gribētu. un man atkal jau nepatīk manas smadzenes. un, ja no tā visa bija miers uz tik mazu laiciņu, tad kāda vispār jēga? es gan ceru, ka tas tāds šovakara īmō un pēc sesijas beigām es atkal būšu smaidīga (un kaut vai visi par mani smejas). bet nevar jau neko zināt.

vispār vispareizāk būtu tā: ļaut, lai viss notiek kā jānotiek un mazāk sēdēt pie datora. aizpildīt visu savu laiku maksimāli saturīgi, lai visādām nelabām domām nav vietas un izbaidīt takš to vasaru beidzot. peldēšanas sezona pat nav atklāta. mega kauns.
viss, saņemos un gaidu 2dienas pēcpusdienu un beidzu būt nūģis, un sāku dzīvot tā kā pašai gribas tajā brīdī.
skriet pa pļavām un staigāt pa peļķēm, dzert alu un dejot lietū. peldēties un skatīties saulrietus. un beidzot aizbraukt vismaz uz vienu festivālu.
un galu galā - negaidīt septembri, bet arī nebaidīties no tā un ļaut laikam ritēt, cenšoties viņu izmantot ar vislabākajiem nodomiem un lielākajiem ieguvumiem sev, visdažādākajā veidā.

If you always do what you've always done, you'll always get what you've always got.

ok - pozitīvāka, smidīga un ķiķinoša :D
bet sasodīti traucē koncentrēties un uzrakstīt to nolāpīto biznesa plānu :D

eh, kā gribētos uz Positivusu. vēl jācer, ka tomēr atsūtīs. bet katrā gadījumā prieks par tiem, kas tiek kā brīvprātīgie pat, ja es netikšu. :)

viii.. man patīk.
bija forša mise un man ir prieciņš.
tikai saņemties un riktīgi močīt darbus gan vajag. :D

Sēžot atobusā un braucot uz Liepāju sapratu, ka neskatoties uz to, ka man šķita, ka es gribētu braukt uz Jelgavu ballēties, bet man ir jāmācās un tāpēc nevar, patiesībā man nemaz negribas. Tas gan nemaina to, ka man tiešām nav laika un ir jāmācās. Bet jā. Un īsti nemaz nav žēl, ka netieku.
Tāda sajūta, ka es atgriežos pie sevis. Tikai pašreiz īsti nav pārliecība par to, ka tiešām dikti gribētu meklēt jēgu un pamatojumu katrai ballītei un analizēt iekšējās sajūtas nokrāsas, lai izvērtētu, vai man kaut ko gribas vai nē. Bet uz to mazliet velk. Gandrīz vai gribas cerēt, ka pēc sesijas man tiešām gribēsies piedzerties, nevis sākšu filozofēt par alkohola nejēdzību un cilvēku muļķību. Lai cik truli tas arī neizklausītos.