Tu vari atvadoties noskūpstīt savu ģimeni un draugus un aizceļot daudz jūdžu tālumā, bet tajā pašā laikā tu viņus nes līdzi savā sirdī, savā prātā, savā pakrūtē, jo tu nevis vienkārši dzīvo pasaulē, bet pasaule dzīvo tevī.

/Frederiks Bīhners - "Pateikt patiesību"/
*Būdas 15.nodaļas ievadcitāts

Lai kaut kas no nāves pārtaptu dzīvē, kopējā masā ir jāiejauc kaut kas dzīvs un kustīgs. Pāreja no tā, kas ir tikai lietvārds, uz to, kas ir dinamisks un neparedzams, uz to, kas ir dzīvība un tagadne, ir pāreja no likuma uz labestību un žēlsirdību. Vai gribi dzirdēt dažus piemērus?
(...)
-Ņemsim draudzības piemēru un paskatīsimies, kā dzīvības elementa atņemšana lietvārdam var krasi mainīt attiecības. Mak, ja mēs ar tevi esam draugi, mūsu attiecībās pastāv paļāvīgas gaidas. Kad redzam viens otru vai esam šķirti, šīs gaidas ietver vēlmi būt kopā, smieties un sarunāties. Šīm gaidām nav konkrētas definīcijas, tās ir dzīvas un dinamiskas, un viss, kas dzimst no mūsu kopā esamības, ir vienreizīga dāvana, kas nav kopīga ne ar vienu citu. Bet kas notiek, ja šīs "gaidas" aizstāj ar "gaidīto rīcību", vienalga izteiku vai neizteiktu vārdos? Mūsu attiecībās pēkšņi ir ienācis likums. Tagad no tevis tiek gaidīts, lai tu rīkotos atbilstoši manis iecerētajiem modeļiem. Mūsu dzīvās attiecības ātri vien pārtop par nedzīvu veidojumu ar noteikumiem un prasībām. Svarīgs vairs neesi ne tu, ne es, svarīgi ir tas, kā pieklājas rīkoties draugiem un kāda ir krietna drauga atbildība un pienākumi.

/Viljams.P.Jangs - "Būda"/

Vispār šodien jau otro dienu bez pārtraukuma strādā internets. Jau biju gandrīz atradusi no tādas ekstras.

Esmu saēdusies šokolādi, izdomājusi, ka tuvākajā laikā jāizcep auzu pārslu mafini un izdzērusi daudz kefīru. Vispār jau dīvaini, ka man patīk kaut ko cept un jā, tieši cept. Un pēc tam meklēt, kas apēdīs. Bet gribu iemācīties izcept visu ko garšīgu,lai vajadzības gadījumā varētu to darīt ar pārliecību, ka sanāks. Un smuki un garšīgi sanāks.

Jāpabeidz lasīt nodaļu kopsavilkumi no "Sešas domāšanas cepures". Rītdienai var noderēt. Vēlāk izlasīšu arī visu. Apsolu. Sev.

Jā, un twitteris ir mans mīļākais interneta draņķis, tā es šodien izdomāju.

"-Nu, ar ko tad sāksim?
Aizmirsis, ka Pūce šo jautājumu varbūt uzdod pati sev, Pūks teica:
-Man vienmēr licies, ka laba vieta, no kurienes sākt ir sākums, jo citādi viss var kļūt ļoti samulsinoši. Ja sāk no beigām, tad nav pārāk interesanti, jo jau pirms sākuma ir zināms, kā viss beigsies, un, ja sāk no vidus, tad nevar vienlaicīgi turpināt uz abiem galiem.."

Jāiet tur dzīvot. [Re, kā manas smadzenes strādā. Gribēju rakstīt: "Jāiet tur biežāk." Tikai pēc tam pamanīju]. Pat neskatoties uz organisma dīvaino reakciju uz negulētu un neballētu nakti dot sajūtu, it kā vakar būtu dzerts, tomēr ir prieciņš liels. :) :)
Un idejas rodas. Mazliet gan bail no pārāk dīvainām un radikālām viņām, bet gan jau. Un Skrūvšņores vēstules lasīšanai :)

"Patiesa garīga izziņa ir un vienmēr ir bijusi metodiskas disciplīnas akts. Patiesības meklējumiem nav nekā kopīga ar kampaņveidīgu publisku diskusiju, pat ne šajā visaptverošās atklātības laikmetā." /Elizabete Gilberta "Ēd. Lūdzies. Mīli."/

Man šodien viens ārzemnieks iedeva 10 latus. Viņam telefons bija izkritis zem galdiņa un, kad šamējie jau bija sākuši iet prom, es ieraudzīju, aizskrēju viņiem pakaļ un atdevu. Pagriezos, lai ietu prom, bet viņš sauca, lai pagaidot un iedeva naudu. Mazliet samulsu un paņēmu arī. Tagad tāda mazliet muļķīga sajūta, šķiet, ka varbūt vajadzēja vismaz pateikt, ka nevajag viņam neko dot. Kaut kā neērti, ja kaut ko dod bez iemesla. Bet kāds tad sanāk varbūtējais iemesls - tas, ka nepaturēju sev, bet atdevu? Nedomāju, ka man būtu ienākusi prātā doma par tās ierīces paturēšanu. Vispār liekas dīvaini, ja kāds izdomā piesavināties kaut ko, kas nav viņa.
Eh, bet ko nu daudz. Par mazliet vairāk kā pusi no naudas nopirku grāmatu "Ēd. Lūdzies. Mīli.". Sūdīgi tikai, ka mīkstajos vākos, bet tā vispār bija pēdējā un cietajos būtu bijusi dārgāka. Katrā gadījumā domāju, ja nauda vienkārši uzradusies, tad tā tik pat vienkārši jāpalaiž prom un jūtos pat to ļoti lietderīgi ieguldījusi. :)

"Drosme palīdz cilvēkam izvirzīties. Drosme palīdz tev darīt to, ko tu gribi. Tāpēc, ka tu esi pārliecināts par savu taisnību. Drosme ļauj tev izdzīvot tur, kur pārējiem cilvēkiem tas nav izdevies. Un, visbeidzot, tas drosmes līmenis, ar kādu tu dzīvo, it tieši proporcionāls gandarījumam, kādu saņem. Tā ļauj tev visā pilnībā izprast visas tās īpašās daudzsēriju filmas brīnumainās norises, kas patiesībā ir tava dzīve. Tiem cilvēkiem, kuri sevi nemitīgi pilnveido, piemīt ļoti daudz drosmes."
/Robins S. Šarma - "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari"/

Ko tu vēlies? Tu nevari vēlēties būt laimīga, jo tas ir tik vienkārši un garlaicīgi. Tu nevari vēlēties tikai mīlestību, jo tas nav iespējams. Ko tu gribi? Tu vēlies attaisnot savu dzīvi, pavadīt to pēc iespējas spraigāk. Tas vienlaicīgi ir gan slazds, gan ekstāzes avots. Esi modra, kad draud briesmas, un izbaudi prieku un pārgalvību, ko sniedz apziņa, ka esi kas vairāk par sievietes atspulgu spogulī.

/Paulu Koelju "Portobello ragana"/

Sapņi kļūst aizsniedzami, tiklīdz tu zini, ko ar tiem darīt.

/Paulu Koelju - Burvja Piezīmes/

Tikai daži spēj pacelt savas uzvaras nastu, vairākums cilvēku, ieraugot ceļu, pa kuru jāiet, lai īstenotu sapni, padodas. Viņi atsakās no Labas cīņas, jo nezina, ko darīt ar savu laimi.

/Paulu Koelju - Burvja Piezīmes/

"Redzi, ceļojuma laikā cilvēks ļoti praktiskā veidā piedzīvo atdzimšanas brīdi. Viņš nokļūst nebijušās situācijās, ceļojot diena ir daudz garāka, un bieži vien tu nesaproti valodu, kurā ļaudis runā. Tu esi kā bērns, kas tikko izkļuvis no mātes klēpja. Un tu sāc apkārtējai pasaulei pievērst daaudz lielāku uzmanību, jo tagad no tās atkarīga tava izdzīvošana. Tu kļūsti arī daudz pieejamāks citiem, tu ceri, ka grūtā brīdī viņi varētu palīdzēt. Un pat vismazāko Dieva dāvanu tu pieņem ar lielu pateicību, it kā būtu noticis kaut kas tāds, kas jāatceras uz visu mūžu." /Paulu Koelju "Burvja Piezīmes"/