Diena jau beigusies. Būtu jādodas čučēt.

Kaut gan teicu, ka neesmu šodien neko īpašu izdarījusi, precīzāks bija mans vēlākais paskaidrojums, ka neesmu neko izdarījusi savas profesionālās attīstības ziņā - skola un nākotnes karjera kaut kā īpaši nerūp pēdējā laikā. Laikam jau slikti. Tas arī ir tas, kas mani visvairāk satrauc - ka mani nesatrauc.

Aizgāju ciemos pie jūras kopā ar draudziņu Nikoniņu. Sen nebiju bijusi. Tik ļoti, ļoti forši. Jā, skaista diena bija - saulaina, bez lietus un samērā silta. Pēc gandrīz stundas, ko biju nostaigājusi gar jūru, vairs nebija tik silti, bet pat netīšām slapjā kāja netraucēja prieciņam. Patiesībā pie jūras ciemos iet vislabāk ir vienatnē vai kopā ar Nikonu un zaļo, skanošo, mazo draudziņu. Vai arī tā bija šodienas nepieciešamība. Bet pilnīgi noteikti tur nevienu citu siltasiņu būtni sev kompānijā nebūtu gribējusi.
Vējš matos, lieli viļņi, skaistas krāsas. Rudenī pat pludmale ir savādākās krāsās. Tikai lielais vēj-propelleris stāvēja pilnīgi uz vietas. Tāda dīvaini spooky sajūta mazliet, it kā uz priekšu kustētos tikai daba, viss pārējais būtu sastindzis un es būtu nonākusi kaut kādā paralēlā laikā.

Bibliotēkā dabūju sev autorizācijas datus. Tagad varu internetā pasūtīt grāmatas un pēc tam tik aiziet un savākt. Patiesībā samērā cool 8)

Izcepu mafinus. Auzu pārslu ar rozīnēm. Šķiet, ka šajās plītīs nemaz nevar viņus izcept tā, lai apakšiņas nemaz nav melnas, bet šoreiz oglītes daudzums jau ir gandrīz netraucējošs.

Uztaisījām suši, paēdām, spēlējām aliasu. Jā, vēl viens jauks vakars kojās, šoreiz kopā ar 3 kursabiedrenēm. Dīvaini, ka visas kopā šķiet, ka nākamreiz būsim tikai Ziemassvētku ballē. Pirmdien sākas prakse - daļa paliek Liepājā, daļa dodas kaut kur citur.

E-pasts par to, ka tomēr ir piešķirta prakses vieta bezdarbnieku programmā un tas nozīmē, ka man būs naudiņa. Vairs jau necerēju. Bet nevar tā uzreiz sapriecāties, rīt jāiet slēgt līgumu, tad jau manīs.. Būtu jau forši..

Dabūju nodokļu grāmatiņu atpakaļ un algu. Vēl kaut ko vēlāk ieskaitīs. Objektīva gaidās viņa stāvēs un es viņu netērēšu! Vot tā.

Man šodien viens ārzemnieks iedeva 10 latus. Viņam telefons bija izkritis zem galdiņa un, kad šamējie jau bija sākuši iet prom, es ieraudzīju, aizskrēju viņiem pakaļ un atdevu. Pagriezos, lai ietu prom, bet viņš sauca, lai pagaidot un iedeva naudu. Mazliet samulsu un paņēmu arī. Tagad tāda mazliet muļķīga sajūta, šķiet, ka varbūt vajadzēja vismaz pateikt, ka nevajag viņam neko dot. Kaut kā neērti, ja kaut ko dod bez iemesla. Bet kāds tad sanāk varbūtējais iemesls - tas, ka nepaturēju sev, bet atdevu? Nedomāju, ka man būtu ienākusi prātā doma par tās ierīces paturēšanu. Vispār liekas dīvaini, ja kāds izdomā piesavināties kaut ko, kas nav viņa.
Eh, bet ko nu daudz. Par mazliet vairāk kā pusi no naudas nopirku grāmatu "Ēd. Lūdzies. Mīli.". Sūdīgi tikai, ka mīkstajos vākos, bet tā vispār bija pēdējā un cietajos būtu bijusi dārgāka. Katrā gadījumā domāju, ja nauda vienkārši uzradusies, tad tā tik pat vienkārši jāpalaiž prom un jūtos pat to ļoti lietderīgi ieguldījusi. :)