RigVir, protams, ir reti nepatīkams kantoris, bet nu tie, kas pārmet Briedim to, ka strādā tur apsardzē, acīmredzot, ir visos veidos ar sirsniņām kā dimanta oliņām. It īpaši tāpēc, ka Briedim, lai viņš varētu sākt palikt izvēlīgs, vismaz pāris cīņas vēl jāuzvar. Protams, tas ir forši, ja cilvēks var atļauties neņemt darbu, jo nesakrīt vērtības utml., bet der atcerēties, ka visi nav tādi veiksminieki. Es apkārtējo pasauli mēģinu vērtēt pēc būtiskā - draugus pēc attiecībām ar mani, autorus pēc tā, ko viņi uzraksta un sportistus pēc tā, ko viņi parāda laukumā.
Viss šis ļoti labi iet kopā arī ar vienu no, nu jau diezgan senajiem mani kaitinošajiem uzstādījumiem, ka sportistam (nu un arī jebkurā citā jomā daudz sasniegušajiem) jābūt paraugam jaunajai paaudzei un vispār. Es saprotu, ka kādreiz, kad kopienas bija daudz spēcīgākas un visa veida mobilitātes daudz mazāk, tad katrs, kurš izlauzās varēja būt paraugs visā un tā kā jomā, kur izlauzās, sekot varētu būt grūtāk, tad vieglāk būtu sekot labajās un sliktās blakus lietās, jā, tad vēl varētu sagaidīt ieraudzīt paraugu, bet ne jau mūsdienu individualizētajā pasaulē, kur katrs indivīds uuber alles. Es visdrīzāk negribētu pavadīt ļoti daudz laika garās sarunās ar Briedi (lai arī viņa viedoklis par boksu, to, kas šobrīd notiek tur noteikti būtu interesants), tomēr tas, ka vērtības nesakrīt, nekādi nemazina viņa sasniegumu. Galu galā, ja es draugus vērtētu pēc tā, kur un ko viņi strādā, autorus - kādi ir viņu politiskie uzskati, sportistus - pēc viņu vērtību sistēmas, tad vismaz mana dzīve rezultātā būtu stipri, stipri skumjāka.