Laiks, kura nav. Mihails Tāls.
Labāk vēlu, nekā nekad - saņēmos un uz pēdējo seansu aizdevos.

Īsais kopsavilkums: bija labāk nekā biju gaidījis pēc sena cīņu biedra atsauksmes, lielais pluss ir pašas filmas par Tālu esamība un, ja rādīs TV, tad iesaku to stundu noziedot, jo viņš tomēr ir viens no ģeniālākajiem cilvēkiem no mūsu platuma grādiem.

Mīnusi: tomēr būtu bijis labāk mazāk mākslas - vairāk Tāla, beigu titros nebija tulkotāja/redaktora un to arī varēja pamanīt (ja "laidnis e8" "tornis e8" vietā ir nebūtisks sīkums, tad dēla teiktajā "до последних дней" attiecās uz Tāla dzīvi, nevis šodienu un Kirilova (vai Petkēviča?) teiktajā pareizi bija "sešdesmitajā gadā", "nevis sešdesmitajos gados", kas iedod teiktajam pavisam citu nozīmi) nu un godpilno balvu "Dienas zīmulis" saņem Tāla bijušais klasesbiedrs, kurš no intervētajiem bija vienīgais sevi izcelošais - Petrosjana draugs, redz, esot bijis, bet nejēdza atcerēties, kurā gadā Petrosjans uzvarēja Botviņņiku.

Nu un puikam, kurš slikti izteicās par Tāla pozicionālo spēli, es pēc nedēļas pajautāšu vai viņš joprojām tā domā :-D


Tā kā filmas uzstādījums bija, ka tā vairāk ir par Tālu-cilvēku, nevis Tālu-šahistu, tad tomēr atpakaļejošā notikumu gaita nav labākais veids kā to parādīt. It īpaši tad, ja beidz ar 1960.gadu, kad viņš nepilnu divdesmit četru gadu vecumā kļuva par pasaules čempionu, jo kur tad paliek tas laiks, kad viņš pieauga, kad viņš kļuva par to Mihailu Tālu, kuri visi zināja un kuru (gandrīz) visi mīlēja? Kas ar viņu notika tajos desmit gados no sākšanas nopietni spēlēt līdz pasaules čempionam? Kur bija par matemātiku, skolu astoņos gados, diplomdarbs par Ilfu un Petrovu, par to, kāda ietekme bija Aleksandram Koblencam, jo tieši viņš visdrīzāk bija tas cilvēks, kurš pavadīja ar Tālu visvairāk laika kopā laikā no pusaudža līdz čempionam?

Pietrūka tas, ka netika parādīts, cik ļoti pasaules mēroga personība bija Tāls (viņš bija šaha bītls vēl pirms bītliem), cik ļoti viņš bija simbols politiskajam atkusnim PSRS un šajā kontekstā netika izcelts, iespējams, skarbākais brīdis (un, nē, tie nav hronikas kadri no blicturnīra mēnesi pirms nāves, kur ir redzams, ka viņš mirst) bija Petkēviča (Kirilova? saplūduši man abi kungi kopā) teiktais par to, ka Tāls tomēr prasījis, lai pārceļ par pāris mēnešiem revanša maču ar Botviņņiku, jo tas ir pilnīgi pretēji oficiālajai informācijai (piem., A.Koblencs "Šaha cīnu virpulī", 176.lpp.), kas apgalvoja, ka pārcelšana piedāvāta, bet Tāls atteicies, jo tas nozīmē, ka Tāls saņēma graujošu sitienu no Sistēmas, kura ar to pateica, ka viņš nav pareizais padomju čempions - ne tautība, ne spēles stils, ne dzīvesstils, nekas neatbilda tam padomju čempiona ideālam, kuram, savukārt, ļoti labi atbilda Botviņņiks. Tāpat, lai arī parādījās hronikās, tomēr kā temats netika parādīts "Tāls un ātrspēle", jo viņš tomēr bija pirmais, lai arī neoficiālais, pasaules čempions ātrspēlē, piedevām tas viss piecdesmit divu gadu vecumā, jo līdzīgi kā "Кино" dziedāja par karu, tā arī attiecībā uz blicu pilnībā atbilst, ka tas ir "дело молодых".

Un kaut arī Kleckins man nemaz nesimpatizē, tomēr šajā filmā viņš noteikti bija viens no tiem, kuri skatītāju pielaida vistuvāk Tālam.