Neredzu problēmu ar 101 sūdiņa plānveida ražošanu. Tu ražo viņu un uzkrāj ar rezervi. Ja nu notiek kāda avārija vai cehs nodeg, un tad tu kādu laiku nevari ražot to sūdiņu un atkal visa ražošanas ķēde apstājas. Tā vietā, lai izmestu viņu lūžņos, tu noliec viņu noliktavā, kas neko daudz ēst neprasa. Un ja tiešām jau noliktava lūst no tiem sūdiņiem, tad cehs uz laiku var virpot kaut ko citu.

Tavā piemērā es redzu citu problēmu. Tam priekšniekam, kas izdomājis, kā optimizēt procesu, tas pašam ir vislabāk redzams – vai to sūdiņu likt noliktavā, vai pievienot sūtījumam, kā rezerves skrūvi (ja nu 1 sūdiņš ir brāķis), vai nu ir laiks virpot citus štruntus. Bet viņam nebija iespēju nodot to pa atgriezenisko saiti atpakaļ. Jo tam plānotājam institūtā ir visa vara un teikšana. Iespēja uzklausīt kritiku nav paredzēta, jo nav demokrātijas.

Bet plānveida ekonomika ir visur. Jebkurš uzņēmums strādā tieši pēc tādiem pašiem komandekonomikas principiem. Un pat brīvais tirgus ir ar prognozēm, ar plāniem, un uzkrājumiem.