2012. gada Rīgas pilsētas čempionāts šahā ir gandrīz beidzies un, kamēr vēl pinjons turpina cīnīties par uzvaru turnīrā, es no savas tabulas vidusdaļas varu atskatīties uz paveikto. Jā, ir vēl viena kārta palikusi, bet neko būtisku tā nemainīs/nepasacīs.

Kā parasti ir labas un sliktas ziņas. Labā ziņa ir, ka turnīru beidzot būšu plusos (šobrīd esošos +2 vienā kārtā nav iespējams pasēt) un arī spēlēju interesanti, ir idejas un arī izdodas visu ko izdomāt. Sliktā ziņa ir, ka spēlēju ļoti nestabili - neredzu acīmredzamus gājienus (pie pilnībā pietiekoša apdomas laika piedevām) un reizēm ieraugot, ka ir slikti nevis apstājos, padomāju un dodos krasta virzienā, bet gan turpinu peldēt pa straumei un arī partiju interesantumu lielā mērā nosaka tas, ka teoriju es vispār nezinu un tāpēc sanāk radoši spēlēt jau no paša sākuma.

Partijas no otrās līdz ceturtajai nav vērts pieminēt, jo tie pretinieki ir jāuzvar arī nepamostoties un komā. Šodienas (astotā kārtas) partija savukārt ar melnajiem bija pret ļoti piesardzīgu jaunekli, kurš ar baltajiem darīja visu, lai tik kaut kas nesanāk un tas viss rezultējās loģiskā neižšķirtā, jo arī es pārmaiņas pēc uz ecēšam nelecu. Līdz ar to paliek pāri četras partijas, kuras pietiekoši labi raksturo manu turnīru un manu spēli.

Abos zaudējumos es negribēju samierināties ar neižškirtu (kā pirmajā kārtā) vai pārāk mazām izredzēm uzvarēt (kā septītajā kārtā) un abos es beigās rupji kļūdījos. Tiesa, ja pirmajā gadījumā beigās varēju lēkāt uz vietas un nekas nebūtu, resp., būtu neižškirts, tad otrajā es vēl dabūtu pamocīties, jo pozīciju, kur man bija trīs bandinieki par kvalitāti, pareizāk tomēr novērtēja pretinieks. Uzvarētā partija bija veiksme, kur galotnē bez bandinieka pretinieks sapinās, pirms tam gan es netiku izmantojis visas iespējas paturēt atklātnē iegūto pārsvaru. Savukārt neižšķirtā es sabraucu auzās, bet pretinieks pārāk agri sāka ievākt ražu un aptīrīt manus vājos bandiniekus un man izdevās saorganizēt pretspēli pret viņa karali, kur beigu beigās man bija liels pārsvars, kuru pamanījos pasēt un galu galā bija jātaisa neižšķirts torņu galotnē bez bandinieka.

Kopumā pasākums bija interesants un domājams spēlēšu vēl. Nevaru tikai īsti iedomāties kā ar to mirkļa aklumu cīnīties.