Klimats, klimats, klimats. Nebrauciet uz Valmieru - tur ir +29 ēnā un tas nav forši. Protams, tas nav forši tikai tad, ja izdodas līdz turienei tikt - tā iebraucot no Cēsu puses tu, cilvēks, nonāc T-veida krustojumā pilnīgi bez norādēm, kā rezultātā apjūc un pieņem neoptimālo lēmumu. Bet nu viss beidzās labi, ok, ja vien atskaita to, ka stāvvietā vietas nebija un pēc tam gandrīz izpildījos, braucot pa vienvirziena ielu pretējā virzienā, bet viss beidzās labi un tika atrasta vieta, kur pat es spēju noparkoties bez nervu sabrukuma piedzīvošanas. Un tad jau varēja ķerties pie Pilsētas svētku baudīšanas.

Pirmie iespaidi bez tā, ka bija Karsts (es taču vēl to nebiju pieminējis?!), vairāk izskatījās pēc tāda viduvēja gada tirgus, kur varēja nopirkt ļoti aktuālus (un noteikti ļoti siltus) vilnas izstrādājumus. Kaut gan jubileja jau arī tāda pusapaļa - 729 stuknulo, līdz ar to tā tam būtu jābūt. Un tas jau nebija tas sliktākais. Daudz nepatīkamāk bija tas, ka tas viss tusiņš bija tikai bērniem, nevis omulīgam, nedaudz korpulentam vīrietim labākajos gados, un vienīgais mierinājums bija paša bērnu neesamība, jo lielā daļa no atrakcijām iecirstu pietiekošu robu arī daudz pārtikušāku personu makos. Tad nu, šķiet, vienīgajā informatīvajā plakātā pie TIC-a (es paklusēšu par to, ka šādiem plakātiem būtu jābūt daudz vairāk izmētātiem, lai nejaušs tūrists var uzzināt kas un kur būs, kaut gan no otras puses - ņemot vērā, ka praktiski nekā tur nebija, tad varbūt arī labi, ka tā) tika pamanīta vienīgā dienas laikā paredzētā aktivitāte, kura varētu būt interesanta vecuma grupai 15+ - "Skotu kalniešu spēles" Daliņa stadionā. Tad nu devāmies turp, man brīžiem klusi uzdziedot: "ak, kaut man Daliņa kājas būtu, kam kilometrus simts ir soļot nieks" un pārspriežot to, ka varbūt mākslas vārdā tomēr būtu vajadzējis ievērot dreskodu un pat par spīti karstumam uzvilkt kiltus, tomēr padomājot par to, ka ieraugot mani kiltos vēl mani ķertu ciet un liktu piedalīties, es secināju, ka vēsākne tik karsti un drošāk noteikti ir labāk, nekā stilīgāk.

Stadiona teritorija sakopta, zālīte laukumam līdzena, bet tāda visai savvaļas ar āboliņa iestarpinājumiem, gar vienu malu tribīnes ar 1200+ vietām un pie sienas rezultātu tabula ar 1.līgas rezultātiem, kur valmieriešiem pārāk labi neveicas. Kalnieši tajā brīdī grūda lodi, kas šajā gadījumā bija akmens, pasākuma vadītājs ar milzīgu entuziasmu balsī mēģināja radīt notikuma svarīgumu. Pēc brīža turpat blakus sākās roku laušanās sacensības, kur arī bija savs masoviks zateiņiks un tad nu rezultātā bija labs mišungs ar aizrautīgiem komentētājiem (nez, kurš traucēja tomēr abus tusiņus drusku vairāk atbīdīt vienu no otra?!) un kaut arī dziļi sirdī es esmu kalnietis, tomēr devāmies vien atpakaļ centra virzienā, izmantojot milzīgo mazpilsētu plusu, ka no centra līdz nomalei var aiziet desmit-piecpadsmit minūtēs lēnā garā un lieki neiespringstot.

Tad nu dodoties garām saules brāļu un māsu iecienītiem soliņiem un monumentam futbola vārtsargam bez bumbas, drīz vien nonācām atpakaļ centrā, kur bija folkloras grupa ar visai tipiskām "mani neviens nemīl, viss ir slikti" kompozīcijām, ugunskuru, pie kura sasildīties, un, domājams, māla krūzi ar alu, kura gan bija apsegta ar dvieli. Vietu, kur nogurušam ceļiniekam piemesties ēniņā un atspirdzināties ar veldzējošiem dzērieniem nemanījām un pat pieejot pie "Valmiermuižas" stenda alus tur nebija, bet toties bija cepumi, kas ļoti labi saskanēja ar apmēram pirms piecām minūtēm pieminēto anekdoti par šo tematiku. Un tad tika izdarīts labākais, uz ko mēs bijām spējīgi un kas varēja notikt - tika piezvanīts cienījamajam kautskis kungam. Un diena strauji sāka palikt labāka.

Sākuma gan mēs septiņpadsmito reizi tikām novesti gar Valmieras teātra ēku (un skaistumkopšanas salonu "Cits teātris"), pa ceļam mēs tikām informēti par kulturālas atpūtas iestādēm pilsētā un nezin kāpēc gandrīz visu aprakstā bija teksts, ka "tur var tikt pie salauzta žokļa". Vienu brīdi man pasākums sāka palikt šaubīgs, jo ceļš veda Gaujas virzienu un tā kā augstāk aprakstīto nedaudz kompresēti es jau uzreiz tiku pastāstījis Kautska kungam, tad man radās aizdomas, ka viņam plānā ir radušās nelielas korekcijas un ir paredzēts vienu otru nedaudz iegrūst Gaujā un pēc tam ar stratēģiski novietotiem airiem sist pa galvu, ja tiks mēģināts tikt atpakaļ krastā, bet viss beidzās labi, jo visi palika sveiki un veseli un pat sausi (kas gan klimata īpatnību dēļ varbūt arī nebija obligāts priekšnosacījums). Tad mēs apskatījām Valmieras vecpilsētu - visas divas mājas, kuru restaurācija ar nelielu gabaliņu bruģēta celiņa pie upes un mini-piestātni izmaksāja vien nieka nepilnus septiņsimts tūkstošus latu. Pēc brīža bijām pašā centrā un organisms prasīja savu un, lai arī ar mainīgām sekmēm, bet galu galā tikām apsēsties iestādījuma "Bastions" vasaras dārzā, kur ēna un cerības tikt arī pie atspirdzinošiem dzērieniem. Sekmes gan bija visai mainīgas, jo Valmiermuižas alu ieliet nebija iespējams, jo pārāk karsts un pārāk putoja un vispār, kas par Valmiermuižas aliem Valmierā, ar Lāčplēša gan gāja nedaudz labāk un nepagāja ne pusstunda, ka divreiz pa nulpieci arī tika nokomplektēti, izlejamā kvasa, protams, nebija un vēlmes pēc kaut kā bezalkoholiska un auksta ieteica apmierināt ar spēcīgi sasilušā aukstums skapī stāvošām aizdomīgu ražotāju, tādu kā "Cappy" vai "Coca cola", izstrādājumiem. Bet nu rezultātā visi palika dzīvi un smalkas sarunas par būtisko šajā Pilsētā un vispār un mērīšanās ar krāniņiem un vienkārši salīdzināšana, kas, kur, kad un kā ir bijis, būtu jābūt vai diemžēl nekas nav sanācis. Un dzērieni pamazām izkalta un devāmies tālāk.

Apskatījām izreklamēto staļinisma laika arhitektūras pieminekli kinoteātri "Gaisma", kas patiešām ir gan tipisks, gan kvalitatīvs minētā novirziena eksemplārs, ar visiem zvaigžņu, vārpu un sirpju un āmuru bareljefiem - tieši tas, kas bija nepieciešams smalkajām estētiskajām dvēselēm, kuras bija ieradušās meklēt garīgu veldzējumu šajā lauku mazpilsētā. Bija stāsti par apkārt redzamām jaunākām un vecākām ēkām, to bijušajiem un esošajiem iemītniekiem, interesanti un izglītojuši, skumjš stāsts par pārāk labo (lielo) vasaras paviljona ēku Vecpuišu parkā un turpat blakus esošais Purčiks ar deviņstāvenēm un tad pamazām atpakaļ pašā centrā un otrs labākais lēmums - nedaudz stiprināt miesu iestādījumā "Rātes vārti".

Divos vārdos - ļoti, ļoti rekomendēju. Protams, tas jau netraucē man pie(a)kasīties. Apkalpošana smalka un formāla - personāls baltos cimdos un tā - restorāns, kurš citos apstākļos man liktu justies nedaudz neomulīgi un biedējoši, bet te tas tomēr bija kaut kā mājīgāk tomēr. Varbūt tāpēc, ka mazpilsēta. Varbūt tāpēc, ka cenu līmenis patiešām makam draudzīgs (manis izvēlētiem ēdieniem salāti, otrais un deserts izmaksāja zem Ls8). Un tas ir labi. Man "Vidusjūras garneļu un jasmīnrīsu kišs ..." (zem daudzpunktiem slēpjas vēl kādi padsmit vārdi, kurrus es nespēju atcerēties) rezultātā bija tie paši krabju salāti ar majonēzi un tā, bet bez viltoties krabjien un ar īstām garnelēm, vistas gaļu un divām, lai arī ļoti mazām, bet tīģergarnelēm. Garšoja pieklājīgi, bet wow moments izpalika. Kautska strauta forele bija spēcīgi zemmēra gan no makšķernieka viedokļa, gan no manas puses arī no ēdāja viedokļa, bet varbūt normāli cilvēkiēdāji domā savādāk. Vista ar dzērvenēm un figvižzinko un Valmiermuižas alus mērci bija ļoti laba un mana cūkas šķēle arī bija interesanta un laba. Nu jā, izslāpušās dvēseles šeit patiešām varēja tikt pie auksta un veldzējoša Valmiermuižas alus. Kopumā virtuve nepārsteidza un porcijas nebija lielas, bet viss bija garšīgs un, ja Valmierā ir kāda labāka vieta, kur paēst, tad es par to ļoti labprāt uzzinātu.

Mājupceļā bija lietus, pērkondārdi un zibeņi zīmēja šautras no debesīm un diena pamazām beidzās un bija labi.