Es neesmu mākslinieks (es gan arī nemeklēju mauzeri dzirdot šo vārdu, kas sākas ar burtu "m"), tomēr es brīžiem esmu riebīgs un pēc atsevišķos Cibas intelektuālajo stūros lasītā man radās sasodīta interese apmeklēt vienu izstādi - http://www.vmm.lv/lv/arsenals/info/explore/exhibition/2012/pacieties. Atzīšos, ka viens no maniem apmeklējuma iemesliem bija, lai varētu tīru sirdsapziņu uzrakstīt: "Ir huiņa, ir Huiņa un ir izstāde "Pacieties"". Man gan bija arī klusa cerība ieraudzīt tomēr arī kaut ko interesantu. Jāsaka, ka bija labāk nekā gaidīju. Vienīgais Lielais Mīnuss bija ļoti minimālistiskais objektu skaits - neskaitot personālu un apmeklētājus, to bija 5gb.


Puskailais izgūlies kungs bildē esot Jēzus (ok, šo es nošpikoju Cibas komentāros jau iepriekš, jo savādāk, lai atpazītu man pietrūkst izglītības, kaut gan esot informētam līdzību ar citiem reliģiskiem smērējumiem varēju pamanīt pat es). Šovakar izlasīju, ka simbolizējot ticību. Nezinu, iespējams, ka tā, bet nu man šis objekts izskatījās vistuvāk apzīmējumam "huiņa". Tālāku ieiešanu melnā namiņā ne uz vistas kājiņas pārtrauca personāls, ka vajagot sākt ar tālāko telpu un šo atstājot beigām. Es, kā paklausīgs pilsonis, nospriedu, ka viņiem labāk zinām un devos tālāk. Zirdziņš kā bērnības simbols varētu būt ok un pat man nedaudz saprotams (tiesa, manā bērnībā rotaļlietas dārgākas par Ls1000 nebija pieejamas). Vītušās puķes uzsita pagājību un gribējās klusiņām sākt dziedāt kaut ko no Ilmāra Dzeņa: "... viss pagājis, aizmirsts un zudis, viss pagājis, aizmirsts un prom, laiks dzēsis pēdas it visas ...". Saņēmu sevi rokās un dziedāju, bet ļoti klusiņām. Milzīgie biatlona mērķi ar izgaismoto apmali (vietas un naudas gan bija pieticis tikai diviem no pieciem) ļāva iedomāties dajebko un savā būtībā ļoti uzsita "Melnā kvadrāta" ietekmi. Interesantāk būtu, ja tie būtu nedaudz neviendabīgi melni un virsū būtu projekcija, kas grieztos pa nosacīti spirāli sevī iekšā. Jāsaka, ka laikam esmu ļoti labi audzināts un lai arī pabāzu galvu aizmugurē gaismas avota noteikšanai, tomēr materiālu uz tausti nepārbaudīju. Pēc visa šī beidzot tika nopelnīta iespēja ieiet melnajā, melnajā namiņā, kurā atradās atvērta grāmata, marmora grāmata. Man jau grāmatas patīk, pat tad, ja tās ir no marmora, atvērtas vienā vietā, bez pāršķirām lapām, bez teksta un pat pašam nesanāk neko ieskrāpēt, jo mani nagi ir mīkstāki par grāmatas marmoru. Novērtēju, ka šī nu būtu grāmata, ar kuru patiešām varētu labi iekaustīt nepatīkamus tipāžus. Man idejiski elegantāks risinājums gan liktos tad, ja grāmata būtu no nedaudz mīkstāka materiāla, klāt striķītī karātos rakstāmpiederums un būtu iespējams tajā ieskrāpēt kaut ko, pēc tam vakarā jaunrade tiek fotografēti iemūžināta un virsējā kārta noņemta, dodot tabula rasa iespēju nākošajai dienai, ieskrāpētos tekstus pēc tam varētu izmantot un būtu lielāka interaktivitāte un skatītāju iesaiste.

Aprakstā minētais: "Gluži kā visi mākslinieku dueta radītie darbi, arī izstādi "Pacieties" caurvij jutekliski trausls stāsts, kura sižetiskā vadlīnija saprotama un nolasāma ikvienam pasaules iedzīvotājam" gan ir lož, da provokacija, tomēr kopumā es esmu lepns par savu izrādīto atbalstu laikmetīgajais mākslai un godīgi atzīstu, ka bija pat kaut kas pietiekoši interesants un saprotams ne tikai Cibas intelektuālajai elitei, bet arī darba rūķim no laukiem.