Laikam vēl kādu brīdi šādi tegoti ieraksti parādīsies. Tā kā normāliem cilvēkiem šeit vispār nebūs nekā ko lasīt.

Jā, vakar sākumā gribējās kliegt un es skraidīju starplaikos kā tīģeris pa krātiņu (vakardienas pirmā partija bija vissliktākā, ko es jebkad esmu nospēlējis un manā kontā ir pietiekoši daudz sliktu***), jo brīžiem jutos kā cilvēks, kurš kādu dienu atver grāmatu un atklāj, ka nemāk vairāk lasīt. Uz beigām palika labāk un sāku atcerēties kā figūras savā starpā sarunājas un viņas saprata brīžiem arī mani un pašas zināja kurp iet. Tāda jocīga sajūta kā atgriežoties vietā, kurā savulaik bija tik labi, bet tagad nevar saprast vai labāk nebūtu pēc iespējas ātrāk aiztaisīt durvis no otras puses. Vismaz kamēr tā otra puse vēl ir.

*** - Mani varoņdarbi pirmajā partijā: iedzenu savu dāmu slazdā (pretinieks to neķer), bezjēdzīgi staigāju šurpu-turpu, pretinieks var paņemt bandinieku (bet atkal nedara), zaudēju kvalitāti (jo neredzu acīmredzamu gājienu), zaudēju figūru, jo neredzu saistību, kā es pazaudēju ne par ko torni neatceros, bet pazaudēju, un pēc tam kaujā cēlās mans karalis ar melnlauciņu laidni un trīs bandiniekiem pret pretinieka diviem torņiem, baltlauciņu laidni un bandinieku. Normālos apstākļos es būtu padevies, bet pretinieks tā riebās, ka mans karalis apēda torni, bandinieki pēkšņi aizskrēja dāmās un es uzvarēju.