Žigulis un sabiedrība jeb Nekad nezini, kur atradīsi un kur pazaudēsi
Aizpagājušajā nedēļas nogalē kārtojot pažobeli tika atrasta kaste ar grāmatām, kuras izskatījās pasen izdotas un piedevām likās stipri neredzētas un tāpēc kaste tika nonesta lejā un nolikta blakus kaudzei ar salīdzinoši nesen pirktām un vēl nelasītām grāmatām.

Otrdien perkons paziņo tēmas. Diemžēl nekādas labas un spalvainas idejas nerodas ne uzreiz, ne arī vēlāk vakarā. Pavisam, pavisam nerodas. Tāpēc, lai izvēdinātu galvu un aizdzītu prom domas par būšanu pirmajam, kurš darbu neiesniegs, pieķēros kastes satura revidēšanai un praktiski pašā augšā trāpījās nedaudz mazāka kā A6 formāta grāmatiņa pelēcīgos nobružātos vākos: Anrijs Jukmanis Starp mašīnām un meitenēm // Talsi: [aut. izd.], 1992. – 64 lpp. Kad un kādā sakarā biju to nopircis neatceros, kaut gan ticamākā versija ir, ka esmu izvilcis kādā izpārdošanā deviņdesmito gadu vidū no kādas kaudzes, samaksājot santīmus desmit. Par autoru arī nav nekādas informācijas (t.sk. vai Anrijs Jukmanis ir īstais vārds vai pseidonīms un ne www.google.lv, ne Nacionālās bibliotēkas kopkatalogs arī neko neuzrāda ne par autoru, ne grāmatu), ja neskaita to, ka ir minēts autora dzimšanas gads – 1967., un šādā gadījumā iespējamie minējumi par to, kāpēc 1992. gadā kādam bija lieka čupiņa ar koka rubļiem un viņš to izvēlējās tērēt tieši šādi var būt visdažādākie.

Divas iespējamās versijas kā varēja tikt pie pietiekoši lielas liekas naudas ir saistītas ar transportlīdzekļiem. Pirmā ir, ka nodarbojās ar mašīnu dzīšanu no Krievijas, gluži kā to darīja līdz deviņdesmito gadu vidum mans brālēns (viņš bija specializējies uz žiguļiem), līdz pēc vienas došanās turp mājās tā arī neatgriezās. Viņa un viņa pārinieka līķi atrada pēc pāris gadiem karjerā netālu no Naberežnije Čelni. Otra versija ir saistīta ar vienu no deviņdesmito gadu sākuma populārākajiem veidiem kā tikt pie naudas – savākt dzelzceļa vagonu ar kaut ko un to nopārdot. Šajā gadījumā, protams, ir iespējams savākt nepareizo vagonu, kā rezultātā vēl viens veids kā deviņdesmitos nepārdzīvot. Tā nu iespējas ir daudz, iespējas ir interesantas (pat neapskatot tādas ikdienišķas kā būšana par veiksmīgu un nedaudz vai pat stipri dīvainu „Breša zemnieku”), bet galvenais ir grāmatas saturs, kurš brīžiem liek domāt, ka toreiz zāle bija ne tikai zaļāka un tā kā „Ventilatorā” ir tikai viens noteikums – darbs jāiesniedz termiņā, tad es atļaušos padalīties ar kaut ko no atrastā.

***

Pa dzimtās zemes ārēm
Traktors brauc.
Slava, slava Saulei
Viņš sauc.

Vakars pienāk. Nakts.
Putni dzied.
Darbi padarīti.
Laiks mājās iet.

Mīļā, mīļā, mīļā
Saucu es.
Nav labākas par tevi
Uz šīs pasaules.

***

Man trīc tavi ceļgali
Manas pasaules ceļu gali
Es līdz tiem aiziet nevaru
Tevi trīcošu sapnī
Ar roku pieturu

***

Es dodos pie tevis
Mans ceļš ir tāls

Debesīs nelaiž
Tavs vientuļais stāvs

Debesīs nelaiž
Es eju kaut kur

Tavs vientuļais stāvs
Vienmēr un nekur

***

Žig-žig-žig žigulis
Žigulis žig
Tr-tr-tr-tr traktors tr

Mo-mo-mo moskvičs
Moskvičs mo
Zi-zi-zi-zils zils zils

***

Daudzus gadus naudu krāju
Nu tā diena pienākusi
Darba vietas sapulcē
Mašīnu man piešķīruši

***

Pa vagu lēnām traktors brauc
Vērt zemi vaļā dzīvībai.
Mūs liktenis lai neaizsauc,
Jo vagā lēnām traktors brauc.
Būs rudenī mums ražas daudz,
Būs raža mums un brīvība.
Pa vagu lēnām traktors brauc.
Ver zemi vaļā. Dzīvība.

Un mēģinot atgriezties tuvāk pie tēmas – žigulis (auto, jo par alu man ir tikai teorētiskas zināšanas, ka tāds bija un to pat dzēra) manā zēnībā bija mērs, ka dzīve ir izdevusies, jo volga bija funkcionāriem, moskvičam aizmugurē bija vēl mazāk vietas kā zapiņā, bet zapiņam pat motors nebija savā vietā. Man rados bija trīs žiguļi (divi luksi un viens superlukss, skaitliskos numurus es tā arī neesmu papūlējies sev atmiņā ierakstīt) – vienam tēva brālim un divām tēva māsām. Par tēva brāļa žiguli atmiņā tas, cik tas bija kluss un nemaz nejuta ātrumu braucot pat uz 100kmh. Protams, ņemot vērā, ka salīdzinājuma mērs bija zapiņš, tad nav jau daudz par ko brīnīties. Vienas tēva māsas žiguli vairāk lietoja dēls – tas pats manis jau minētais brālēns, kuram mašīnas (astoņdesmito beigās konkrētais žigulis bija stipri uztjūnēts, piemēram, forsēts motors, ar ādu apvilkta mazā stūre un līkumus ņēma plakaniski un riepas kaucināja un tā tālāk) un azarts (priekšpēdējā tūrē viņi tika novaktēti, bet izdevās tomēr atrauties un aizbēgt) bija svarīgāki par visu, tai skaitā ģimeni, bet otrs tēva māsas žigulis bija mans bērnu dienu ātrumpiedzīvojums, kad pa Jūrmalas apvedceļu braucot uz spidometra bultiņa sasniedza 140kmh atzīmi un neko citu no dzīves vairāk nevajadzēja. Mani bija viss.

Un nobeigumā lai ir vēl trīs Anrija Jukmaņa rindas:

Žigulis aizbrauc.
Cilvēki ielās steidzas.
Atkala. Krītu.