kas es esmu?
pirms apmēram desmit gadiem mēdzu uzrakstīt pa kādai skumjai pasaciņai kādai skumjai meitenei un pa kādam vēl skumjākam tekstam kādam skumjam sev. šobrīd tikai lasu (reizēm), bet lielākais prieks, ka joprojām atzīstu par gana labiem esam.


Pasaka par bundurkokolopēnu

Tālum tālā zemē aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem reiz dzīvoja mazs bundurkokolopēns. Nu ja, nekas pārsteidzošs jau tas nav, bet kaut kā jau pasakai jāsākas un kāpēc gan ne šādi? Tātad, kaut kur tālu tālu, kur vienmēr spīd saule, zaļo zālīte un peldēties jūrā droši var cauru gadu uz vientuļas salas dzīvojās bundurkokolopēns, un vismaz viņš pats domāja, ka bez viņa neviena vairāk tur nav, bet, ja jāsaka godīgi, tad laikam jau tomēr kļūdījās, vienkārši viņš vai nu bija par mazu, vai nu sala par lielu, vai nu bundurkokolopēns nemācēja kārtīgi uzvesties ciemos ejot, un Tie Radījumi, Kuri Noteikti Kaut Kur Bija negribot ar tādu neaudzinātu radījumu saieties labāk tā dziļi nolīda alās, aiz pauguriem, meža biezoksnī, un tā nu vienvārdsakot bundurkokolopēns bija palicis viens pats savā nodabā. Palikt savā nodabā nemaz nav tik slikti - var laiski gulēt smiltiņās, skatīties zilajās debesīs mākoņu sacensības ātrskriešanā un pašdaiļubundurkokolopīmēšanā, galu galā var arī uzdziedāt dziesmiņu : "Šis stāstiņs ir bez morāles, šis stāstiņš ir bez nolūka, šis stāstiņš ir par apaļu, vienu dinozauru olu", un dziedāt bundurkokolopēnam patika. Var jautāt - kā gan viņš varēja zināt šo dziesmiņu, ja bija viens mazs bundurkokolopēns uz neapdzīvotas salas (vismaz viņš tā pats domāja)? Atbildes nebūs, viņš vienkārši zināja, jo ir tādas lietas, ko zin katrs bundurkokolopēns neatkarīgi no vai kāds par tām ir stāstījis vai nav, tas ir tāpat kā elpot - ieelpo, izelpo, ieelpo, izelpo, un tu neezini kāpēc elpo, bet tu tā dari, un tāpat viņam arī bija ar to dziesmiņu, bundurkokolopēns vienkārši to dziedāja. Tā nebija vienīgā dziesmiņa, ko bundurkokolopēnam uzdziedāt, bet citas bija vēl nesaprotamākas - "Uzsniga sniedziņš balts, balts kā vissmalkākie milti, uzsniga sniedziņš balts, un zemei palika silti" - kā gan bundurkokolopēns mazs var zināt kas tas tāds sniegs ir par zvēru un ko tas ziemā ēd? Nu nav tāda burta šinī vārdā, nav, un kāpēc lai zemei būtu auksti, ja pat visaukstākajās naktīs var gulēt pie jūras klausīties viļņu šalkoņā un skatīties zvaigznēs? Kā gan var būt auksti, ja visapkārt ir tik silts? Tas var izklausīsies nedaudz dīvaini, bet tomēr - nezin kāpēc bundurkokolopēnam gribējās šo absolūti nesaprotamo dziesmu dziedāt tad, kad viņš nolīdis kaut kur kādā dziļā alā. Tādiem brīžiem bija jau arī vēl viena dziedamā dziesmiņa - "Pie baltas lapas apsēžos, ka pie baltas domas kapa". Skanēja kaut kā spocīgi, it īpaši dziedot naktī, kad mēness gaisma tik savādi vizēja, un ik pa brīdim aizlaidās kāds sikspārnis brokastiņas sev meklējot. Bet tā jau bieži nenotikās, jo kas gan nekaiš dzīvot mazam bundurkokolopēnam, ja saulīte spoži spīd, debesis ir zilas, ūdens ir silts un viļņi skrej un skrej un stāsta par kaut ko tālu nezināmu, un vējš atnes nezināmas smaržas un zvaigznes kā actiņas mirdz un šķiet pat, ka aicina uzkāpt uz mēness takas un doties pretīm zvaigznēm, un tas ceļš nemaz neizskatās nedz ērkšķains, nedz grubuļains. Jocīgi, bet izrādījās, ka tā patiešām var dzīvot. Un vēl tagad kaut kur tālu tālu aiz trejdeviņām zemēm un trejdeviņām jūrām uz neapdzīvotas salas dzīvo kāds bundurkokolopēns, tagad nu jau izaudzis, tikai jūra ir tā pati, un vējš, un zvaigznes, un pat mūžam atdzimstošais mēness joprojām mēdz rādīt ceļu uz zvaigznēm, bet bundurkokolopēnam ir saule, smiltiņas un jūra un dziesmiņa par dinozaura olu, un, un viņš tāpatiņās turpina dzīvot tālāk, ja vien nav nomiris, tikai reizēm nolienot alā un atstājot vēl kādu zīmējumu, kurā var izlasīt viļņu stāstīto par tālām zemēm, vēja atnestās smaržas un zvaigžņu actiņas, kuras nerimst spīdēt kā atgādinot par tām daudzajām iespējām, kuras atrodas mēness takas galā, bet bundurkokolopēns tikai aizver acis, lai neredzētu vilinošo mērķi un pār salu, kas jau ir stipri sarāvusies bundurkokolopēnam pieaugot, atskan spocīga balss : "Pie baltas lapas apsēžos ..."



Ardievas jaunībai

Čau! Čau, vecais! Kā sviežas? Nu tā, normāli. Tas ir labi, tik ko šeit tu dari? Es? Es klīstu pa Vecrīgas ieliņām meklējot pazudušo Jaunību, reizēm liekas - redz, rekur viņa iet, pazūd aiz stūra, es steidzos pakaļ, grūstot cilvēkus, kuri pastaigājas rimti šajā siltajā rudens vakarā, es skrienu un saucu : "Apstājies! Pagaidi! Neaizej!", viņa apstājas un paskatās atpakaļ un es redzu, ka atkal esmu kļūdījies, ka tā nav bijusi mana, bet gan kāda cita Jaunība, un es turpinu klīst pa Vecrīgas ieliņām, vakars tās pārklāj ar savu segu un laternu gaismā viss šķiet kā dūmakā tīts, es skatos sejās, bet savu Jaunību nevaru ieraudzīt. Nevaru? Jā, nevaru, bet varbūt arī negribu, jo kam gan patiktu ieraudzīt savu Jaunību kā nošņurkušu ubagu uz ielas stūra? Man nē, un tāpēc es turpināju savu vakara promenādi un nu esmu šeit. Tad jau labāk uzspēlēsim kādu partiju, tā kā pagājšreiz man bija melnie, tad šoreiz es ar baltajiem laidīšu, sen jau nav spēlēts, no tās vienas ceturtdienas, kad es tevi tomēr piešmaucu, bet es centīšos, tā sakot - i'll try to make my best, tātad 1. e2-e4, es vienmēr tā eju, laikam jau esmu pieraduma cilvēks, nu ja, savādāk jau es neklaiņotu kā Ahasvērs, es apsēstos, paņemtu alus kausu, pēc tam vēl vienu, un vēl, un vēl, un tad jau nebūtu vairs svarīgi, kur ir mana Jaunība, un es, kājām nedaudz ķeroties, uzmanīgi dotos uz pēdējo tramvaju, kurš aizvedīs mani tumsā, prom no Vecrīgas ieliņām, pilsētas trokšņiem, meiteņu smiekliem, glāžu šķindoņas, prom no Jaunības, kurai nu tagad vienatnē būs jāklīst pa naksnīgo pilsētu, bet es, es jau esmu mājās, jā, mājās, ja vien tā var nosaukt vienistabas dzīvoklīti kopmītņu tipa mājā. Es pieeju pie loga un skatos kā pretējās mājas logos gaisma izdziest, lejā, uz ielas, kāds nobļaujas : "Coj, živ!", pret asfaltu izšķīst no blakusdzīvokļa mesta pudele, kā gan es to zinu? Viņš katru vakaru tā dara, norūcas autiņš un apklust, laikam otrs kaimiņš pārradies no vēlā kino seansa, jā, tas patiešām ir viņs, skan vēl kāda balss, tātad šoreiz viņš nav viens, nu ja, nevar jau trīs dienas pēc kārtas tukšām rokām mājās nākt, tas nemaz pēc viņa neizskatītos, vēl viena pudele izšķīst pret asfaltu, laikam būs beidzot algu saņēmis, bet varbūt tieši otrādi? Kaut gan kāda tam nozīme, jo viņš ir tur, aiz sienas, bet es esmu šeit, tumsā un skatos kā zvaigznes raugās lejup, jā, man reiz tika teikts, ka starp tām būšot viena manējā, bet tas laikam būs tāpat kā ar to Jaunību, starp viņām arī viena esot bijusi manējā, tikai es viņu tā arī nesastapu, bet lai jau, lai, jā, kaut kur atskan "Riders on the storm", nu ja, kur gan vēl citur, kaimiņš pacenties, un dziesma atgādina, ka laiks ir beigt un lietus skaņas ir atbilstošs fons iešanai vannā un šovakar patiešām ir paveicies - ir karstais ūdens, tas visu padara vienkāršāku, un nemaz tik ļoti nesāp, un kāpēc gan lai sāpētu, ja žiletes ir jaunas un asas un galu galā - "Puikas neraud!", tas man patiešām ir ieaudzināts, bet ar to ir izrādījies par maz, ūdens pamazām sārtojas, nedaudz reibst galva, aiz sienas sāk skanēt "Light my fire", bet mana uguns ir izdzisusi, vannā ūdens tik turpina plūst, un man nebūs auksti, man nekad vairs nebūs auksti.