(Tagad pareizajā - saidžurcī)

Ko tu vari mani visu laiku ļečīt un mācīt dzīvot. Man nav, ko nožēlot. Es nevilcinoties piepildīju sapni un piedzīvoju kaut ko neaprakstāmi skaistu. Vai tu vari teikt to pašu? Kamēr es mīlēju un tiku mīlēta - desmit gadus visu laiku nepārtraukti roku rokā -, tu krāji indi. Kamēr es pēc kritiena centos uzsvempties augšā, tu savu rūpīgi krāto indi šļāci man virsū. Tā vietā, lai piepildītu pats savu sapni. Nē, paldies, es negribu būt tavā vietā ar taviem sasniegumiem - un ar tavu indes podu - un ar tavu gļēvumu. Man bija pašai sava - visfantastiskākā - vieta uz pasaules. Labi, varbūt nesanāca gluži uz mūžu kā plānots, bet vienalga es tos desmit gadus nemūžam nemainītu ne pret ko.

Un vēl jau nekas nav beidzies. Par spīti visiem taviem pūliņiem. Varbūt mēs arī kādreiz izšķirsimies. Bet ne tevis dēļ. To tev savu sasniegumu burtnīciņā neizdosies ierakstīt. Vai zini, kādēļ? Jo mēs bijām īsti un pa īstam. Varbūt vēl būsim. Varbūt ne mirkli neesam pārstājuši būt. Mēs taču aizvien ik dienas sarunājamies. Katru. Dienu. Par ikdienišķiem sīkumiem, prozā - nu, kā jau vīrs ar sievu. Kamēr tu raksti melnu, melnu dzeju. Ej, pārvērt arī tu savu dzeju prozā, un lai tev izdodas labāk nekā man.