prāta fotogrāfijas

Šovakar noskatījos dāņu filmu Reconstruction. Sirreāla, man patika sākot jau no paša pirmā kadra. Un, sasodīts, cik viena aktrise var būt dažāda! Runa ir par Maria Bonnevie - man galvā neradās absolūti nekādas saistības starp viņas atveidotajām sievietēm šeit un filmā Jeg er Dina, kamēr neizlasīju.


Bet svētdienu vakariem ir kaut kāds lāsts uzlikts, vai. Sēžu līdz nakts vidum, neko tā arī jēdzīgu nedarot. Lasot kaut kādus sviestus, trulumus, un tad ir kā tagad - tāda debila sajūta... Kaut kādas eksistenciālas skumjas par hujzinko. Es vispār nesaprotu, kāpēc es tos visus sūdus laižu sevī iekšā.

Det hele er film, det hele er konstrueret... og alligevel gør det ondt*


* it’s all a film, it’s all a construction... and anyway it hurts

Laikam jau jāatskaitās, ka pēdējā sesija ir pabeigta, viss ir nosvinēts un tagad gaidu rezultātus.
Forši jau, ka nebūs vairs līdz vēlam vakaram jāsēž universitātē un jāpārrodas mājās ap pusnakti. Raksti tik savu thesis. Bet man tomēr pietrūks, ļoti patika man šitās studijas.

Vairāk šeit - Lens Culture International Exposure Awards 2009

No youtube komentāriem - "Han sætter virkelig pikken* over "i" i denn her sang".

* prikken - punkts, kas arī šeit domāts (punkts uz i) - Pareizi būtu jābūt: Han sætter prikken over i'et...
* pikken - pimpis

--> Viņš tiešām uzliek pimpi uz "i" šajā dziesmā.

2009tajā: Biju Marokā, izlaidu savus pirmos 12tos, redzēju Pītu dzīvajā, nodzīvoju foršu pusnedēļu pie jūras, dabūju vēl vienu darbu, kļuvu par sēni un darb[alko]holiķi (un arī šopaholiķi), sāku rakstīt maģistra darbu, aizbraucu uz Dāniju, atbraucu atpakaļ. Nākamajā vajag vairāk uzdzīvot, mmhm

Un laimīgu jums visiem arī to nākamo!

Tāa... Visu weekendu kko ņēmos ap savu MA darbu. Iemesls - šodien bija konference par MA pētījumiem, par to, cik tālu ir, utt. Baigi stresoju, jo pirmkārt vēl bez visas pašas prezentācijas vēl i ievadruna jāsaka, i visi jāpiesaka, un vispār, daļa kursabiedreņu nāk uz visu gatavu... Nu i vot. Ievadruna gan likās samērā fail (par ko arī visvairāk baidījos), jo sāku pīties vārdos, lūrēju lapiņā, nu sviests, vobšem. Pasniedzēja gan teica, ka ok, bet nu nevar zināt, kā tur īsti ir. Man nelikās ok. A bet pašas runa gan izdevās, savs lauciņš. Beigās abas pasniedzējas salika par visiem elementiem 10.
Vienīgais vot nevar zināt - varbūt, ka tas tik tāpēc, ka '[mani] noteikti jāpierunā stāties doktorantūrā!', haha!

Labs ir, mēs laižam uz København. Vi ses! :)

seksu vai izjokosim!

16. - 24 oktobris. Sākot no rītdienas tātad, - X Ziemeļvalstu kino dienas

Es vairs nevaru izturēt. Nu kāda velna pēc man vajag uzņemties 101 darbu, lai beigās knapi visu paspētu?!??! Beigās es ne vairs varu kaut cik cilvecīgas stundas miega dabūt, ne kaut kur laikā paspēt, ne uz kolēģes bērēm tikt, jo redz, man jābūt otrā darbā...
Man naturāli raudiens nāk par visu šito. Un kāda velna pēc es esmu atspērusies uz darbu šodien, kad man nemaz nav te jābūt, un tie, ko man te vajag satikt, tāpat vairs nav uz vietas, es arī nezinu.
Man vienkārši laikam vajag pamatīgi piedzerties un konkrēti izraudāties... Bet pat to man negribas. Un laika jau tam arī īsti nav.

Ja savam pamatdarbam es gatavojos un uz turieni eju ar prieku un tik tiešām mīlu šo savu darbu, tad jaunais darbs ir galvassāpes. Ja pamatdarbā es jūtu to atdevi un interesi arī pretī no skolēniem, tad otrajā darbā man pašai tas prieks sāk aizvien vairāk noplakt, jo jūtu, ka kaut kas nav tā, kā vajag.
Pagājušonedēļ ar desmitajiem mācījāmies dzejolīti - tur kopā nolasīt, pa rindiņai, pa vienam, utt, un šie vienā brīdī saka - davaj, skolotāj, mēs nolasīsim Jums priekšā, Jūs paklausieties, kā mums sanāk, un riktīgi aktīvi un kruti visi kopā arī lasīja. Par to es arī mīlu darbu skolā - tā sirsnīgā atmosfēra un tā. A te - visi stīvi kaut kādi un es neko nesaprotu, vai viņiem kaut kas interesē, vai viņi kaut ko saprot, vai arī viņi neko vispār nesaprot un viņiem nekas neinteresē, vai arī vaina ir manī, vai arī mani tur vienkārši neuztver nopietni...
Es saprotu, ka es pati slikti vien daru sevi tā noskaņojot - ka čīkstu par to, cik ļoti besī ārā, ka gaidu semestra beigas, lai varētu pateikt 'Tak og farvel'. Bet nu, man tur tik ļoti nepatīk...

Jau viens naktī, bet man vēl tik daudz jāpadara. Paskat, paskat - weekendā izgulējos, šodien tik aizbraucu uz stundiņu paslidot, vakarā pirtī iegāju, un viss - jau vairs neko nevar paspēt. Joptvajmatj, kas vēl būs, kad būs jāķeras pa īsto klāt MA darbam?! Labi, studijas, tur vēl vismaz kkas jēdzīgs, lai arī laiku paņemošs. Bet mans jaunais darbs gan man nepatīk. Nu kāpēc, ak kāpēc man vajadzēja piekrist?!

Besī viss ārā nehren. Iešu beidzot gulēt.

Pievakarē, sēžot mikriņā, virzienā no universitātes un skolu, ar pāris minūšu starpību sagadījās noskatīt un noklausīt lietas, ko bieži negadās redzēt/ dzirdēt.

Pirmkārt - pie Stockmann starp ielas braucamajām daļām, uz saliņas stāvēja blonds sievišķis ap 50, samērā kupla miesās un tērpta diezgan atkailinošā, piedauzīgā zilā kleitā. Rokās šī turēja lapu ar uzrakstu (Teksts - aptuvens., jo manas krievu valodas rakstiskās un gramatiskās zināšanas kkur pamazām izplēn. Līdz ar to arī precīzāka atmiņa uz tādām lietām)- У меня нету денег. Помогите мне выезжать из Латвии или я покончу жизнь в самоубийстве.

Aiz Stockmann, savukārt, pa logu noraudzījos divos ortodoksālajos žīdos (nu tur, ar visām kipām un melniem talāriem un bārdām) un dzirdēju sarunu aiz muguras. "Ē, rekur baigie, bārdainie... Kā šitos sauca?.... Einuhi?"

Pārfrazējot Meža Gampi, in one word I can sum up the whole week - BĻĀ!
Kā jau ar izglītības jomu saistītai, tagad nu tikai sākas mana sezona pa īstam - skola, otrs darbs, studijas maģistrantūrā un privātstudenti (no sākuma teica vienreiz/divreiz mēnesī, tagad jau gribot katru nedēļu). Nezinu, kā es tā visu laiku visu paspēšu. Vismaz daļēji labi, ka tas viss sagrūsts 4 nedēļas dienās, un 3 ir nosacīti brīvas... Bet kad es vienreiz iemācīšos pateikt Nē, nevis izdomāt, ka mož izdosies visu apvienot un pēc tam jūgties nost dēļ tā, ka neko nevaru paspēt?!

Vēl no tā visa šoka es esmu apaukstējusies un manas jaunās kurpes ir, velnsviņuzin, kas par kurpēm. Spāņu zābaki, ne kurpes, es jums teikšu. Šovakar jau likās, ka es caur tām kājām noasiņošu un tā arī palikšu kkur pusceļā mājup...

Septītā diena mums ir pēdējā Marokā, tāpēc ienirstam iekš souqs pavisam. Staigājamies, staigājamies, pa ceļam piesienās visādi – vai nevajag ārā izvest-par to būs desmit dirhami-paldies. Bet mums atkal sagādā grūtības atrast galamērķi – ādu ģērētavas. Ārā tā kā tiktu saviem spēkiem. Beigās apmaldāmies, bet ieraugām, ka viens ir piesējies tūristu pārītim un sekojam šiem. Tā nu tiekam līdz turienei, un tur jau, bļaģi, priekšā, ij ar piparmētras buntītēm ko bāzt nāsīs (jo ādu ģērētavās ir specifiska smaciņa), ij par gidu piesienās ij vēl nez ko. Ieejam citā ģērētavā blakus, safilmējam, safoķējam, izbaudam smaciņu un ejam atpakaļ. Ejam uz souqiem un sapērkamies visu ko ij sev, ij dāvanām. Pēc visām šīm dienām mums kaulēšanās arī jau padodas pavisam labi.
Vakarā sakrāmējam somas, un vēl padzīvojamies pa Djemaa el Fna.
No rīta ceļamies ar saulrietu un lūgšanām, kas piecos no rīta skan no visiem minaretiem, paņemam taksi un braucam uz lidostu.

Vienvārdsakot, es nebrīnos, ka Vinstons Čerčils Marrākešu nodēvējis par The last paradise on earth. Tas ir pilnīgi pamatoti un mēs tur noteikti atgriezīsimies vēl kādreiz...

( bildes )

Sestā diena.
No rīta ceļamies, un braucam uz Atlasa kalniem, uz Ourikas upes ieleju. Šoreiz braucam ar busiņu, jo esam vairāk cilvēku. Mēs divi un pārējie - francūži. Šoreiz šofers angliski nerunā, bet tāds baigi draudzīgs, un tāds, ar kuru sapratāmies tāpat. Ij tinamās cigaretes sacienājām i tā... Nu lūk, braucam, piestājam pie berberu mājas (Atkāpei - berberi ir Marokas pamatiedzīvotāji, nav arābi). Middle of nowhere. Pēkšņi no tā paša the middle of nowhere izlien pidari ar akmeņiem un krellēm. Pidari, tāpēc, ka tu cilvēks, normāli no mašīnas netiec laukā, bāž tev sejā – look, look, cheap! Es vēl noskatos, un lai tiktu vaļā, nomurkšķu – maybe later. Ok. Aizejam uz berberu māju, tur mums visu izrāda, namamāte Fatima uzvāra mums tēju (redzam dzīvajā, kā Marokāņi pa īstam vāra tēju), mums atnes nupat ceptu baltmaizes plāceni, un tā nu mēs tur sēžam un cienājamies. Paēdam, pasakāmies, atvadāmies, un ejam atpakaļ uz vāģi. Tuvojamies berberu mājas durvīm – un, joptvai, kalnu pimpis jau pretī nostājies- you promised. Bļā, un neatstājas un mācās virsū kā lietuvēns. Beigās nācās arī nopirkt, par kam par tik lielu naudu priekš Marokas, ka nu vispār. Eh, bet ko nu tur daudz... Braucām tālāk uz savu galapunktu – Ourikas ieleju. Ūdenskritumi jau pa ceļam, vietām ūdens iet pāri braucamajam ceļam. Piestājam apskatīt iespaidīgākās vietas, vienā pieturpunktā pāreju pāri upei un atpakaļ pa tiltiņu, kas mats matā kā no filmām – katrs otrais dēlītis tāds šaubīgs, un tas tiltiņš vēl ļodzās kā ķīselis, bet forša tāda adrenalīna sajūta, ejot pāri.

Nonākam galā, pilsētiņā Setti Fatma. Nu, kur pilsētiņa – mazs ciemats. Bet tā kā uz turieni tūristi brauc, tad šeit, kalnu vidū ir arī uzraksti Cyber un tā. Tad nu visi izkāpjam ārā, uzmetam pirmo skatu, un sākam domāt par kāpšanu augšā kalnos. Gids, protams, te nav jāmeklē, pats atrodas. Jauns puikiņš, kādi 12 – 13gadi. Šis lec mums pa priekšu diktām pārliecinoši. No sākuma jau neko, viss līdzeni un gludeni. Te pēkšņi auns nesās mums pretī. Ok, paejam malā. Tad šis atkal atpakaļ kalnā, hehe. Nu lūk, kāpjam, kāpjam, un man jau gals klāt; izdomāju, ka tālāk nekāpšu. Kājās arī, gudriniece, uzvilkusi indiešu papīra čībiņas (nu, es nedomāju ka TĀ būs jākāpj). Beigās gan mani pierunā, un davaj, kāpju arī. Brīžiem augšupceļā gan mells metās gar acīm. Bet izturu, un beigās ir ok, tīri priecīga, ka savā muļķa prātā nenotesos pusceļā lejā. Augšā superīgs skats – kalni, kalni, daži arī sniegoti virsotnēs, lejā tā pati Setti Fatma, nu jau no mūsu perspektīvas – mikroskopiska. Sākam ceļu lejup, un pa ceļam atkal kazu bars ganās. Šoreiz nevis kokos, bet krūmos starp klintīm.

Piektajā dienā aizejam pie Hasana, pasakām, ka viss bija wunderbar, un piesakāmies uz braucienu nākamajā dienā uz Ourikas upes ieleju (Atlasa kalni un tā). Tālāk dienu nolemjam izmantot, lai apskatītu kultūrobjektus pašā Marrakech. Atkal gājiens caur souqs, pēc tam dodamies uz Saadiešu kapiem. Sākumā mums ir grūti noorientēties, kur viņi ir, un kur mēs esam. Vēršamies pie policistiem, un tie mūs nedaudz apgaismo. Vēlāk jau atrodam arī. Aizejam, bet tur pārtraukums, nu neko, pagaidām turpat, pavērojam vietējos, un drīz jau arī ejam iekšā. Pēc tam caur smukām vietām dodamies uz El Badi pili. Jeb - pilsdrupām, pareizāk sakot. Tur diezgan izmērā iespaidīgas drupas, izstaigājam tās. Pa vidu iedobēs marokāņi ravē un grābsta apelsīnus, un kā es eju garām, tā darbs apstājas. Pilnīgi tā neērti palika. Uzkāpjam arī tornī, kur blakus stārķis ligzdu novijis, eksterjerā veiksmīgi izmantodams gan vecu kreklu, gan vēl visādu pilsētas drazu. Pēc tam atklājam, ka vienā pusē pilij vēl var ielīst - aizejam, un izrādās, ka tur var nolīst pazemē. Nokāpjam, pastaigājam, un kāpjam virszemē.

Vakarā vēlreiz ejam uz souqs, kur ir plāns nopirkt babouche - marokāņu čības, jeb kā vienā raidīklī viens marokānis teica - berber adidas. Souq’os, kur šās tirgo, visas sienas vienā laidā ar babouche. Pie viena piestājam, un, protams, that’s it - once you’ve stopped, Hasans klāt (Ok, šis gan nebija Hasans, šim bija kkāds jocīgs vārds, kuru neatceros). Nu neko, izmēros, izskatos, izvēlos vienas. Šis - 900 dirham. Tā-tā, mieru tikai mieru, jākaulējas. Es šim pretī - došu tevim 100 dirham. Un tā nu mazpamazam, šis vēl apsēdina mani, sak, nesteidzies, draudzen’, nosēžas pretī un man tik neērta sajūta, tāds psiholoģiskais terorists, johaidī. Beigās par 260 dirhamiem dabūju savas babouche, paspiežam rokas, abi priecīgi.

Ceturtā diena
Ceļamies laicīgi, sataisāmies uz pilsētu pie Atlantijas okeāna – Essaouira. Noejam laicīgi lejā, bet, kaut ko aizmirsuši, uzskrienam augšā uz istabu. Pulkstens nosit deviņi, un, lejā nākot, Hasana galva man pretī pa hosteļa durvīm gan – stereotips par arābu absolūto nepunktīgumu iet bekot. Vēl bez mums brauc spāņu paročka. Šoferis vēl pa ceļam paņem līdzi savu blondo draudzeni. Tā nu braucam, klausāmies pārmaiņus arābu popsu un visādus Genesis un ko vēl tik ne. Pa ceļam piestājam nofoķēt kazas, kuras kāpj kokos. Gani uzreiz, ciku-caku, klāt, lūdzu, lūdzu, ņem, nofoķējies. Zinām jau, ka pēc tam sāks diedelēt dirhamus, nu bet neko, labs ir. Paņemu klēpī mazu melnbaltu vellaģīmi, safoķējos, šis palaiž mēkšķienu vaļā, hehe... Vēl pa ceļam piestājam pie Argāna eļļas spiestuvēm. Spāņiem pašiem tādas, tāpēc neinteresē un nākas uz mums pagaidīt. Beidzot pēc n-tajām stundām esam Essaouirā. Ja Marrakech vecpilsēta visa ir sarkanīgos, mālainos toņos, tad Essaouira viss ir balts ar to pašu Majorelle blue. Atdalāmies no spāņiem, pirms tam sarunājuši laiku, kad satikties, un ejam pilsētas lūkoties. Aizejam pie okeāna pasēdēt, iebrienam ūdenī, kurš izrādās ellīgi auksts (daži marokāņi gan perās). Bet tas ne tāpēc, ka aprīlis, jo gaisa temperatūra tāpatās ellīga, bet tāpēc, ka atklāts okeāns. Lūk, tad aizejam līdz ostai, kur visas, visas, visas mazās zvejnieku laiviņas uz mata vienādas un visas tai pašā zilajā krāsā. Kruti izskatās, bet kā viņi tur atšķir, kuram kura pieder, un kamēr atrod, nez... Aizejam arī līdz zivju tirdziņam, kur nupat kā no okeāna izvilktas zivis var dabūt un ejam tālāk. (Arī restorānos svaigas zivis un vēl dzīvus jūras radījumus var izvēlēties un pagaidīt, kamēr pavārs uzceps). Izstaigājam vēl souqs, kur mums prasa, vai mēs no Spain, un vēlāk citā vietā sauc – „Spain?” „Palestina?” (wtf), un vispār centru, no stūriem uz mums lūr ielu kaķēni un drīz jau jādodas uz mašīnu.