![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ceturtā diena
Ceļamies laicīgi, sataisāmies uz pilsētu pie Atlantijas okeāna – Essaouira. Noejam laicīgi lejā, bet, kaut ko aizmirsuši, uzskrienam augšā uz istabu. Pulkstens nosit deviņi, un, lejā nākot, Hasana galva man pretī pa hosteļa durvīm gan – stereotips par arābu absolūto nepunktīgumu iet bekot. Vēl bez mums brauc spāņu paročka. Šoferis vēl pa ceļam paņem līdzi savu blondo draudzeni. Tā nu braucam, klausāmies pārmaiņus arābu popsu un visādus Genesis un ko vēl tik ne. Pa ceļam piestājam nofoķēt kazas, kuras kāpj kokos. Gani uzreiz, ciku-caku, klāt, lūdzu, lūdzu, ņem, nofoķējies. Zinām jau, ka pēc tam sāks diedelēt dirhamus, nu bet neko, labs ir. Paņemu klēpī mazu melnbaltu vellaģīmi, safoķējos, šis palaiž mēkšķienu vaļā, hehe... Vēl pa ceļam piestājam pie Argāna eļļas spiestuvēm. Spāņiem pašiem tādas, tāpēc neinteresē un nākas uz mums pagaidīt. Beidzot pēc n-tajām stundām esam Essaouirā. Ja Marrakech vecpilsēta visa ir sarkanīgos, mālainos toņos, tad Essaouira viss ir balts ar to pašu Majorelle blue. Atdalāmies no spāņiem, pirms tam sarunājuši laiku, kad satikties, un ejam pilsētas lūkoties. Aizejam pie okeāna pasēdēt, iebrienam ūdenī, kurš izrādās ellīgi auksts (daži marokāņi gan perās). Bet tas ne tāpēc, ka aprīlis, jo gaisa temperatūra tāpatās ellīga, bet tāpēc, ka atklāts okeāns. Lūk, tad aizejam līdz ostai, kur visas, visas, visas mazās zvejnieku laiviņas uz mata vienādas un visas tai pašā zilajā krāsā. Kruti izskatās, bet kā viņi tur atšķir, kuram kura pieder, un kamēr atrod, nez... Aizejam arī līdz zivju tirdziņam, kur nupat kā no okeāna izvilktas zivis var dabūt un ejam tālāk. (Arī restorānos svaigas zivis un vēl dzīvus jūras radījumus var izvēlēties un pagaidīt, kamēr pavārs uzceps). Izstaigājam vēl souqs, kur mums prasa, vai mēs no Spain, un vēlāk citā vietā sauc – „Spain?” „Palestina?” (wtf), un vispār centru, no stūriem uz mums lūr ielu kaķēni un drīz jau jādodas uz mašīnu.
Ceļamies laicīgi, sataisāmies uz pilsētu pie Atlantijas okeāna – Essaouira. Noejam laicīgi lejā, bet, kaut ko aizmirsuši, uzskrienam augšā uz istabu. Pulkstens nosit deviņi, un, lejā nākot, Hasana galva man pretī pa hosteļa durvīm gan – stereotips par arābu absolūto nepunktīgumu iet bekot. Vēl bez mums brauc spāņu paročka. Šoferis vēl pa ceļam paņem līdzi savu blondo draudzeni. Tā nu braucam, klausāmies pārmaiņus arābu popsu un visādus Genesis un ko vēl tik ne. Pa ceļam piestājam nofoķēt kazas, kuras kāpj kokos. Gani uzreiz, ciku-caku, klāt, lūdzu, lūdzu, ņem, nofoķējies. Zinām jau, ka pēc tam sāks diedelēt dirhamus, nu bet neko, labs ir. Paņemu klēpī mazu melnbaltu vellaģīmi, safoķējos, šis palaiž mēkšķienu vaļā, hehe... Vēl pa ceļam piestājam pie Argāna eļļas spiestuvēm. Spāņiem pašiem tādas, tāpēc neinteresē un nākas uz mums pagaidīt. Beidzot pēc n-tajām stundām esam Essaouirā. Ja Marrakech vecpilsēta visa ir sarkanīgos, mālainos toņos, tad Essaouira viss ir balts ar to pašu Majorelle blue. Atdalāmies no spāņiem, pirms tam sarunājuši laiku, kad satikties, un ejam pilsētas lūkoties. Aizejam pie okeāna pasēdēt, iebrienam ūdenī, kurš izrādās ellīgi auksts (daži marokāņi gan perās). Bet tas ne tāpēc, ka aprīlis, jo gaisa temperatūra tāpatās ellīga, bet tāpēc, ka atklāts okeāns. Lūk, tad aizejam līdz ostai, kur visas, visas, visas mazās zvejnieku laiviņas uz mata vienādas un visas tai pašā zilajā krāsā. Kruti izskatās, bet kā viņi tur atšķir, kuram kura pieder, un kamēr atrod, nez... Aizejam arī līdz zivju tirdziņam, kur nupat kā no okeāna izvilktas zivis var dabūt un ejam tālāk. (Arī restorānos svaigas zivis un vēl dzīvus jūras radījumus var izvēlēties un pagaidīt, kamēr pavārs uzceps). Izstaigājam vēl souqs, kur mums prasa, vai mēs no Spain, un vēlāk citā vietā sauc – „Spain?” „Palestina?” (wtf), un vispār centru, no stūriem uz mums lūr ielu kaķēni un drīz jau jādodas uz mašīnu.