prāta fotogrāfijas

Trešajā dienā pārvācamies uz citu hosteli, ko atradām, iepriekšējā dienā staigājot. Turpat netālu, aiz divām šķērsielām – Ne tik grezns, bet lētāks gan. Atkal jāgaida, kamēr būs brīva istaba. Gaidam, gaidam, un pēkšņi administratoram iedegas spuldzīte virs galvas un jams mūs uzved uz jumta un izmitina istabā, kur ne gulta, bet 5 dīvāni. Nu, kas mums. Normāla istaba, kur piemesties... Tur arī paliekam visas pārējās naktis. Iemitinamies, un dodamies dzīvē. Ņemam taksīti uz Majorelle dārzu. Dārzs savulaik piederējis arī Yves St Laurent. Visur manāma spilgti zila krāsa, saukta arī par (saprotamu iemeslu dēļ) Majorelle blue - puķupodi, dārzā esošais mākslas muzejs. Dārzs skaisti iekārtots - kaktusi, palmas, baseini ar ziedošām ūdensrozēm un bruņurupučiem, utt, utt.


Atpakaļ bija doma iet kājām, taču man no karstuma uznāca nost mirstamais, tādēļ ņēmām vien taksi. Un labi vien, ka tā. Gribam braukt uz Essaouiras pilsētu, bet nevaram saprast, kā labāk - ar sab.transportu (var gadīties, ka nav biļešu tad, kad mums vajag, ilgi jārbauc, utt) vai kā. Un - šekā rekā, ejot no taksīša uz Djemaa el Fna pusi, mūsu uzmanību pievērš sludinājum-plakāts - tur braucieni uz Saharu, uz Essaouira, ūtētē. Kā mēs apstājamies, tā uzreiz viens Hasans klāt - lūdzu, lūdzu, nāciet tik iekšā, pastāstīšu, parādīšu. Nu labi, ieejam ar’. Šis tīri labā angļu valodā mums izklāsta vienu piedāvājumu, otru, trešo, un mēs izlemjam, ka uz Essaouira brauksim ar šo, jā. Pēc tam padomāsim, ja sagribēsies vēl ko. Zinkā, redzēs, kā nu būs. Hasans atbild - Oki-doki, rīt no rīta deviņos, pie hosteļa savāksim. Tiekam līdz mūsu miteklim, priecīgi, ka tā sanāca, redz kā, cik labi, ka man mirstamais - būtu gājuši kājām, neuzietu Hasanu. Es noliekos pačučēt, jo ģībiens nāk virsū. Seja ir apdegusi, it īpaši deguns (izskatās varen daiļi, jā) un saprotu, ka laikam jāsāk kaut kas likt uz galvas virsū, dodoties saulē. Pašā vakarā Djemaa el Fna notiek kauč kāds pasākums ar vietējiem mūzikas zvaigznēm, aizejam paskatīties, bet man tas švakums, tā ka neko ilgi nepaliekam. Un – galu galā, rīt tāls ceļš veicams (ap 170 km)
Pa ceļam no Djemaa el Fna uz migu mums piesienas viens vietējais ar afrikāņu bundziņām plecā. Pa lēto atdošot. Tāks, dārgais sāk kaulēties, a es blakus čīkstu, ka nu priekš kam, dārgi priekš tādām, palielas, un kā mēs tādas mājās aizvedīsim. Beigās mana čīkstēšana palīdz, jo es dārgo velku prom, un tirgonis beigās skrien pakaļ, saukdams mūsu nosaukto summu. Tā nu esam arī nedaudz iemanījušies kaulēšanās mākslā.

Otrajā dienā tā pamatīgāk izpētām to pašu Djemaa el Fna un apkārtni. Ielienam arī
souq'os, kur paveras milzumdaudz tirgotāju stendi(?). Tur ar garāmgājēju saukšanu un māšanu ar rokām ir vēl trakāk. Uzmet tik aci ilgāk par pāris sekundēm, vai, nedod dies’, noķer tirgoņa skatienu. Bet galvenais, neraustīties un pārliecinoši teikt – No, merci, vai La shukran (tas pats, tikai arābiski).

Kad pa dienu aizejam paēst uz to pašu restūzi, kur iepriekš, jo tur brīnišķīgi var notvert kadrus (savādāk tev katrs otrais prasīs – one dirham par to, ka tu jamo foķē), manām arī baigos ielas ārtistus. Proti, divi jauni čalīši taisa baigo akrobātiku, nu tur, viens otram uz galvas nostājas, met salto un tā. Un kad savu priekšnesumu ir beiguši, apstaigā restorāniem pirmo stāvu (tur tā tieši izdevīgi katrā ielas pusē viens) un iekasē savu aldziņu. Katrs pelna savu maizīti, kā nu māk... Ūdensveči, prasot naudu par to, ka tu viņu fotografē, hennas vecenes, joptvai, bāžoties virsū. Arī man, ejot kopā ar dārgo, dārgais kkur pa priekšu, un man – kur gadījies kur ne – viens rifkabīlis uzmetas virsū – Hello, my name is Fatima, blargh, blargh. Mēģinu atšūt, bet otrajā dienā man vēl ne tā vajadzīgā striktuma, ne nekaunības, un tad es tur ņergājos, a viņa tāda liela, sagrābj man roku un sāks jau kaut ko ķekselēt virsū. Nu neko, izrāvu roku laukā un veiksmīgi notināmies.
Vēlāk ejam staigāt itkā ar mērķi, itkā bez mērķa, un tiekam līdz kapiem, kur, pirmo soli iekšā sperot, mums saka – nešķīsts, nešķīsts, tinaties vien laukā. Ok, sorry. Izdzīvojamies vēl pa Djemaa el Fna un arī otrā diena noslēgusies...

Nu re nu – ij pusgads nebūs pagājis, un drew būs uzrakstījusi savu Marokas piedzīvojumu atstāstu... (Btw, paldies deģenerālim par netiešo inspirāciju ;)



Tad nu tā, par visu pēc kārtas. Lidojam caur Frankfurti, nakti guļam lidostā – no sākuma otrajā stāvā uz dīvāniņiem, bet kad tur aizklapē ciet, guļam lejā uz soliem, sakumpuši deviņdesmit līkumos... Ap četriem rītā sākam rosīties, jo pēc pieciem lidmašīna uz Marrakech.

Pēc kādām 4h lidmašīnā esam galamērķī – Marrakech. ( tālāk )

Godīgi pateikt? Man sāk besīt vasaras atvaļinājums (hou-hou, atgādiniet man šito kkad ziemā). Kādu laiciņu ir ok, var beidzot atpūsties un tā. Bet nupat jau sāk palikt par traku - nav īsti, kur likties un ko darīt. Tāda bezjēdzīga sajūta. Un vēl kad es iedomājos, cik grūti būs ieiet atkal sliedēs septembrī... hou-hou

( more )

Pa ilgiem laikiem piedzēros vecrīgā, biju zoo, vēl šur tur sabiju, un man priekšā - jauns darbs paralēli jau esošajam. Nu, tfu-tfu, lai man veicas, tā teikt...

Positivus aizvadīts.
Muzikāli šogad fests kaut kā kopumā visvairāk par iepriekšējiem gāja pie sirds, un Pītu es vispār precēšu. 'Pete, marry me!' bija pirmā vakara/ nakts sauklis. Negaidīju tik daudz veco 'Shambles un Libertines gabalu. Pie Albion man vispār izsita drošinātājus.

Otrā rītā cēlos un bija īstais laiks iet pie jūras atžirgt un vēlāk iet skatīties DunDun, Zig Zag un tā. Tad jau mans vīrietis, kurš kā vakara gaitā nozuda, tā arī nebija rādījies, bija sācis reaģēt uz maniem zvaniem un tik vien spēja man paskaidrot, ka esot 'švakajā pusē' un 'matu pusē', whatever that means.
Izdejojos bez spēka pie Voiceka, Grēviņa, Satellites, ZigZag, utt, utt.

A headlineri PV un Moby kaut kā līdz galam nespēja aizkustināt un iekustināt. PV noskatījos pāris dziesmas un aizgāju pie jūras un citās gaitās, un Moby laikā saules karsējiens sāka izrādīt savas sekas un es beigu beigās aizgāju uz telti gulēt nafig.

Rezultāts - man ir cauri ceļi, zilums pa pusgurnu un apdeguši pleci, un pasākums bija pavisam izdevies.

Rakstu peedeejo darbu shai sesijai. Slinki man te visu laiku gaaja, pagaajushonedeelj pamaniijos vienaa naktii un dienaa pabeigt un nodot 4 iekaveetos darbus. Nu bet buushu tikusi galaa, pie kam ar wonderful rezultaatiem (tie 2x 8 bojaa skatu, teikshu kaa ir). Peedeejie darbi jau vispaar balzams dveeselei un opijs praatam - La science des reves un Kinkeidas Small Place analiize (Tas peedeejais veel gan tikai top)

upd: Pulkstens ir 5:16 un zinjoju, ka esmu pievaareejusi kaarteejo sesiju. I think I have now deserved a cool bohemian summer, have I not?

12tie nu ir izlaisti. Naacu maajaas, stiepu pukjes. Viena klase pukjupodu ar sameeraa milziigu petuuniju uzdaavinaaja. Taa nu es te vazaajos pa vilcieniem/ autobusiem, ar gigantisku pukji podaa vienaa rokaa un rozeem otraa...

Prieks jau par vinjiem, bet - vells ar aaraa, kaa man vinju pietruuks! Zinkaa, pirmie man 12tie tomeer, un vinji jau man arii taadi reti sakariigi novaakushies bija. Nu gan jau kaadreiz kaadaa koncii vai krogaa saskriesimies, I'm pretty sure of that, hehe. Bet tas vairs, diemzheel, nebuus tas...

Seezhu, aaraa jau gaishs, un ceru, ka pietiks speeka un laika, un pabeigshu visu, kas riit buutu jaanodod. Paraadus universitaatee man nahuj nevajag. Bet sanjemties arii gruuti.
(Ja) Pabeigshu, mozh kaadu stundinju paguleeshu, tad braukshu nodot, pamaaciit privaatskolnieci, un tad jau arii 12tajiem izlaidums.

Fakultaatee pie makulatuuras kastes pielikta ziimiite - 'Miiljie koleegji, luudzu nemetiet sheit savus izlietotos kabatlakatinjus, netiiros eediena traukus un kur nu veel izlietotus sievieshu higieenas piederumus!' I mean, WTF, taa kaste atrodas fakultaates viduu trepees!!

12tie pie manis eksaamenu nolikushi, viss izlabots un kaartiibaa. Paarsvaraa nekaadu paarsteigumu, diezgan paredzami rezultaati. Ir dazhi, par kuriem liels prieks, ka sanjeemaas un riktiigi cool rezultaati. Bet dusmas gan arii baigaakaas uz paaris kadriem, ka, johaidii, pat uz eksaamenu nevar samaaciities un atkaartot. Beigaas sanaak 3 un es jau, protams, jaukaa sirds, kaa vien varu, pavelku uz augshu, lai ieliktu to 4. Nu, dievs ar vinjiem, visi nolikushi, miers un beerzinjsh.

Piektdien shiem izlaidums; ajaj, nevareeshu peec tam piedzerties un pinkshkjeet par to, kaa man vinju naakamgad pietruuks, antibiotikas jaadzer..

Bet kaa gribaas briivu laiku taa, ka aarpraats pilniigi. Gribaas boheemu!
Nu nekas, veel jaapastaigaa uz skolu, jaapamaaca privaatskolniece un jaaraksta darbi sesijai. Un tad jau saaksies iistais pleziirs...

the fucking weather

Bļāviens, visu rītu apraudāju savu suni - kā vakar ap astoņiem/ deviņiem kaut kur aizvilkās, tā arī astoņos no rīta nekur nebija. Domājām - nu viss, nav suņa. Taisījos uz savu transportu, un atvilkās pēkšņi. Notusējies, netīrs. Mazais murmulis...

12. kl. eksaamens, cerams, ir veiksmiigi dataisiits un tur viss buus ok. Kaut kaa peekshnji satraucos, jo riit (shodien) jaanodod.
Universitaatei arii te neizdariitas lietas (Vakar naktii atcereejos, ka gribeeju pa briivajaam dienaam pie visa veel eseju uzrakstiit. nu labi). Nevaru tagad saprast, iet guleet vai ne.

Šodien bijām uz pasākumu No zobena saule lēca. T-deju ansambelis Katvari, kuram 90 gadu, un Auļi. Dikti, dikti pie sirds gāja, es jums teikšu. Kad, daloties iespaidos, dārgajam teicu, ka tāds baigais aizkustinājums, kad mazie bērneļi dejo, vai nu mātes instinkts, vai kā, paskatījās tā šķībi uz mani. Men...
Abet vakar nokaitināja mani skolnieces, kas likās vienas no saprātīgākajām. Vērmanes dārzā ES pasākums, 6 mani skolēni pieteicās kā brīvprātīgie dāņu stendā. Plkst. pus 12tos mani pamodina DK atašeja (btw - kā ir 'atašejs' siev. dzimtē?) zvans, ka meitenes, kurām bija jābūt 11tos, nav ieradušās. Zvanu viņām, telefons izslēgts. Beigās vienu sazvanīju citus, lai aizskrien ātrāk, cerams, ka tur labi beidzās. Bet nu, ziniet, šito bezatbildību... Būtu vismaz piezvanījušas, devušas ziņu, ka nebūs, kaut ko izdomātu. Nēnu, es jau saprotu - kam negadās, bet nu tomēr. Ja tomēr ir apsolīts un ar tevi rēķinās. Es tomēr arī galu galā pirmajā skolotājas darba gadā esmu braukusi uz skolu pusdzīva, jo iepriekšējā naktī tā pamatīgāk uzdzīvots. Bet vienmēr aizbraukusi un tās stundas novadījusi... Nokaitināja mani te...

A bet vot mans kabineta kaimiņš, bļed, izcēlās. Viņam tur blakus manam kabinetam audio/video telpa, kur viņš sēž un montē, mazajiem vada foto/video pulciņu, nu tā. No universitātes aizņēmos vienai māc. grāmatai atbilstošu audiokaseti, pārrakstīt. Aiznesu pie šī, kungam gadu ap 70, Bonifācijs vārdā. Es te pauzē, kamēr dāņi ēd, aizskrienu uz kabinetu, šis atnāk "kaimiņien, man te fēlers sanāca..." Tā, tā, tā... Es šim biju iedevusi 4 kasetes - 2 no kurām jāpārraksta, un 2 kkādas vecas, kurās ierakstīt. Vecais sajaucis ("Es nezinu, kā es vecs buks, šitā sajaucu"). Tad šis izspļāva, ka "varbūt nepamanīs" (tjipa valoda jau tā pati, pohuj, nepamanīs).
"Nu pasakiet viņiem - ar band divi (bånd 2) šmuce sanāca", dooooh

Dāņi nupat kā aizgāja. Riktīgi forši bija gan vakar, gan šodien. Un es tik pļāpīga, tik pļāpīga. Latviski es nekad mūžā tik daudz nerunāju... Nēnu, visu laiku jau arī man te prasa visu, ko vien var paprasīt (sākot ar trubām skolā un LV ekonomiku un beidzot ar valodām un izglītību, utt), un tad vēl skola jāizrāda, un tad vēl direktores teikto jāpatulko.. Un vakar pie manis stundā nāca sēdēt, šodien ar 4 skolotājām gājām uz bērnudārzu (dejojām ar bērneļiem, hehe).
Dikti pozitīvi cilvēki tai dāņu skolā strādā, vispār es jums teikšu. Mani skolēni arī daži sajūsmā.
Sadāvināja man uz atvadām čupu ar dāņu avīzēm un žurnāliem, alus attaisāmo un tā. Nu forši, forši...

Vakarā vēl jāiet dāņu kursi novadīt, un tad slappe aaaaaf (aaaaatpūsties) :)

Sliņķis ir piesēdies pie kompja ar nodomu beidzot kaut ko izdarīt. Šodien jānodod darbs (Christian Myths in Modern Literature). Idejas galvā ir, grāmata nedalasīta ir, uzrakstīts nekas nav. Vakar, aizvakar vakarā nejēdzu saņemties un aizgāju gulēt, vakar domāju, ka šodien starp skolu un uni uzcepšu. Atvilkos uz universitāti, rakstīt nu jau kko par vēlu, tāpat nepaspēšu, un pašas lekcijas nemaz nebūs. Tā vietā divas citas, vienādas. Nu labi, vismaz tai kaut kas jāpalasa.

Rīt un parīt uz skolu brauks 60 viesi (visi viesi - skolotāji) no DK. 60, mīlīt! Un tad vēl 5dienas vakarā kursi jānovada. A deadline uni tuvojas n-tajiem darbiem.

Par Marokas braucienu uzrakstīšu kaut kad. Kad būs laiks un iekāriens.

Pasniedzēja zvanīja, apjautājās, kā es jūtos, vai viss kārtībā, un teica, lai es neuztraucoties:) Tikām man sāp dibens un kāju muskuļi no mazkustēšanās slimības laikā un es nevaru sagaidīt, kad es varēšu sākt kustēt ārā no mājas, lai tas arī būtu tikai līdz vietējam doktorātam.