prāta fotogrāfijas

26. martā tiks atklāta un līdz 22. aprīlim Ārzemju Mākslas muzejā būs skatāma (Dānijas) velosipēdu kultūrai veltīta ceļojošā izstāde "Sapņi uz riteņiem"





Aizejiet, mīļie, aizejiet!

Nolikos ar gripu. Rekordtemperatūras nu jau garām, varu arī kustēt un pie kompja nosēdēt.Gulēt visu dienu apnicis, jo visas maliņas stīvas. Televizoru arī skatos tik daudz kā nekad pēdējo gadu laikā. Kas man besī visvairāk, ir tas, ka es tagad kavēju gan universitāti, gan darbu, bļe. Viss būtu ok, atpūtai, protams, nav ne vainas. Taču taisni pēc nedeļas es maucu uz Maroku, un tā nu es atkal visu kavēšu. Īstā laikā tā gripa

Carol Hummel. vairāk šeit

Pete is coming!!!

Man šķiet, ka es drīzāk atmetīšu smēķēšanu dēļ tā, ka man nav laika papīpēt, nevis pārejot uz tinamajām cigaretēm. Šonedēļ sākās universitāte, un man ir iestājies kaut kāds apjukums un es neko vairs nevaru paspēt. No rīta nevaru piecelties, pa ceļam saņemos. Ja pagājušajā semestrī es normāli varēju visu paspēt, tad tagad ņe figa. Ir kādas 2h laika starp skolu un universitāti, bet es sēžu,meklēju materiālus, konsultēju skolēnus un knapi varu paspēt. Nez, vai es ņemu to skolu nopietnāk un pamatīgāk vai vnk nevaru ieiet sliedēs. Un tad vēl tā universitāte - pēc pirmdienas man vienkārši gribējās nošauties, trešdien parādījās kkādas interesantākas lekcijas un es atdzīvojos. Bet nu anyway, mājas pusnaktī ierodoties es spēju tik vien kā paēst un atkrist gultā/ dīvānā pie tv. Nav spēka, bet skolā kaut kā spēju normāli saņemties, laikam tā vide tāda starp skolēniem.

Vispār man šķiet, ka mana ciba ir pārvērtusies par tādu dusmu/čīkstēšanas vācelīti. To tik vien ierakstu kā to, ka viss apnicis, ka nav laika, ka skolēni neuzvedās, utt. Mīļotais jau pukst, ka es par viņu neko vairs nerakstot. Mums iet labi, tāpēc arī nerakstu, jo galu galā - mans žurnālis taču ir pārvērties par dusmu/čīkstēšanas vācelīti.

Vēl pačīkstēšu - solīju pabeigt dāņu psihologu likuma tulkojumu nedēļas sākumā, bet kur tad viņš ir? Kkādā pusratā jau no pirmdienas, un tā arī nav bijis laika pabeigt. Tagad arī jau vairs neesmu spējīga, vajag kkādu atelpu no tā šīsnedēļas murga. Rīt, rīt - rīt sākšu kko darīt...

Pirms kādas stundas kā tāds bandīts-izsitējs sagaidīju savus skolēnus aiz stūra. Sadevu, salamāju. Sacerējums. 12. klase. Nodod man te, sacerējumu, pats labi ja pāris vārdus saprot no tā, kas tur rakstīts. Norakstīt un lietot interneta tulkotājus mēs visi mākam. Bet saprast, ka es tos sacerējumus lieku rakstīt, jo par tām pašām tēmām būs jārunā eksāmena mutiskajā daļā, gan ne. Rrrr...

LU parāds Luis'ā stāv kā stāvējis, darbu aizsūtīju jau pirmdienā, tai pašā dienā, kad uzrakstīju iesniegumu par pagarinājumu. Pasniedzējs neatbild. Jāiet raustīt durvis, kas tur notiek.


Vsjo, man tagad sākas weekends!

Pirmais parāds LU manā mūžā. Un pie kā? - Pie Freibja! Maucība gatavā... Raudiens pilnīgi nāk.

Vēl es esmu slima, un man naturāli sāp plaušas. Paklepot nevaru, tāpēc arī sāp. Paraudāt ar īsti nevaru, jo tad sāp vēl vairāk. Gaidu, kad atraus vaļā un varēšu to krupi izklepot.

Viena skolniece man šodien paziņoja, ka es izskatoties arvien vairāk pēc skolotājas, oh shit. Ne tikai izskatos (par šo nez, nez), bet uzvedība gan ir učeniska. Pats trakākais jau, ka tas nenotiek tikai skolā, bet arī ikdienas sadzīvē...

Bet vēl par skolu. Lūk, man ir divas klases, ar kurām grūti strādāt, jo viņi kaut kā nespēj savākties nekad un tā. Vieni tādi abzalūti nepieauguši, tāpēc jācīnās kā ar mazajiem, otri vienkārši slaisti un bezkauņas. Nu lūk, tie slaisti man patiesībā labi čomi, un tad nu es tāds savējais viņiem tur. Bet nu, kaut kā pēdējā laikā viņi jau pārāk bija man palikuši tādi nekādi. Apmēram pirms nedēļas, kad nevienam nebija darba, kuru es jamiem jau uzdevu vismaz nedēļu iepriekš, un tas vēl tika pasniegts tādā "- skolotāj, jums šodien labs garīgais?... - tas atkarīgs no jums... - aa, khm, tātad slikts...", aizcirtu klases durvis. Ja 12. klasē nepielec, ka kaut kādai atbildības sajūtai tomēr ir jābūt...
Un tā nu stunda pa stundai, un mans pacietības mērs mazpamazām izsīka, līdz beidzot pagājušo ceturtdienu довели. Rezultātā izmetu jamos ārā no stundas, teicu, lai lasās. Rīt redzēs, kas nu būs. Šodien viens satiktais teica, ka "Skolotāj, mums rīt stunda ir? Es labi uzvedīšos", haha

turiet par mani īkšķus, ibiomatj! Man ir reāli bail no šodienas

upd: paldies īkšķu turētājiem, nu jau visi lielie pārdzīvojumi garām :)

Šodien uz tāfeles uzzīmēju pupus :D
Skaidroju savstarpējos darbības vārdus (tikties, redzēties), un kā tie atšķiras no darb.v. ciešamās kārtas. Uzzīmēju uz tāfeles divus treknus punktus - darbības darītāji; pa vidu abpusēja bultiņa. Skaidrošanas procesā apvilku punktiem apkārt apļus. Tad sapratu, pēc kā tas izskatās un steidzīgi aizkrāsoju ciet

I did it!



Silly rabbit! Trix are for Kids

upd - and I've got 10 for it:)

aaaaargh, f*#2@*#$1!! skolēni bļe!

songs for the young at heart

Aa, vēl kas - ar tiem skolēniem-puķu nesējiem galīgi nav labi. Pēc stundām šodien atnāk čalītis, apsveikt Ziemassvētkos. Iedeva konču kasti, novēlēja jaukus Ziemassvētkus. Pēc brītiņa atnāca atpakaļ - numuriņu vai nevarot, katram gadījumam. Nu aaaa, bļe, wtf!

Vakar pēdējā lekcijā ieslēdzās autopilots. A kas smieklīgi, smieklīgi tas, ka pati gandrīz aizmigusi, bet rakstīt vēl turpinu. Rezultāts - rindiņas no maniem pierakstiem tais minūtēs as follows:

"where reader i

The digdactic referat, ha!
guida or dani

In a post modern text text, the text arī būs ka"

Melnie maģistra mākoņi nu ir tā pamatīgi savilkušies virs manas galvas - uz nākamo nedēļu:
- Jāpabeidz sava 7lpp eseja par Blade Runner
- Jāuztaisa 40 min prezentācija par learner's language
- Jāuztaisa 20min prezentācija par Teaching vowels
- Jāuzraksta viena dialoga analīze (+ jānoprezentē sava analīze)
- Jāsagatavojas uz pirmdienas semināru par "The Death of the Author"

Plus vēl pie tā visa nākamnedēļ skolēniem visām klasēm semestra noslēguma kontroldarbi, kuri, protams, vēl atrodas tapšanas stadijā.

Deep shit, es teiktu.

Laima, Māra, Tor un Odin! - please,please,please help me!

Nē, es vienkārši hujeju ar tiem skolēniem. Wtf? - šodien sēžu, stunda beigusies, vēl tur laboju darbus un konsultēju 12tos, ienāk viens 10tais. Stāv, gaida, kamēr es ar 12tajiem visu izrunāju. Ar 12to tieku galā, prasu šam, kas tad nu uz sirsniņas. Puika sāk savu sakāmo - "es gribēju atvainoties, ka es vakar tā... nu... uzvedos.. tā pofigistiski..."

piebildīšu, ka tā klase man vispār ir kaut kādi paraugskolnieki un lielākoties visi visu informāciju pilnīgi iesūc un aprij ar baigo fanātismu

Ilgi es te čīkstēju un pīkstēju par to, ka man universitātei jāraksta min. 7 lpp par filmu Blade Runner. Noskatījos vienreiz, noskatījos otrreiz, nekādu noderīgu ideju. Varbūt aiz savas nepatikas pret sci-fi, it īpaši cyber tēmām, neskatījos pietiekami atvērtu prātu. Bet laiks iet un deadline tuvojas vēja spārniem, tādēļ kaut kas jāsāk tā kā darīt. Tad nu sāku vakar lasīt, ko citi par filmu rakstījuši. Uzgāju visu ko noderīgu un prātīgi uzrakstītu, beigās tā ieinteresējos, ka filmu fragmentāri skatos vēl joprojām. Rezultāts tāds, ka darbs rakstās tā, ka prieks un gulēt nemaz, nemaz negribās

ny-nazist

Man kāds pie klases durvīm atstājis trīs sarkanas rozes:) Laikam tāpat vien, svētku man nekādu šobrīd itkā nav, cik atceros