prāta fotogrāfijas

Man šķiet, ka es drīzāk atmetīšu smēķēšanu dēļ tā, ka man nav laika papīpēt, nevis pārejot uz tinamajām cigaretēm. Šonedēļ sākās universitāte, un man ir iestājies kaut kāds apjukums un es neko vairs nevaru paspēt. No rīta nevaru piecelties, pa ceļam saņemos. Ja pagājušajā semestrī es normāli varēju visu paspēt, tad tagad ņe figa. Ir kādas 2h laika starp skolu un universitāti, bet es sēžu,meklēju materiālus, konsultēju skolēnus un knapi varu paspēt. Nez, vai es ņemu to skolu nopietnāk un pamatīgāk vai vnk nevaru ieiet sliedēs. Un tad vēl tā universitāte - pēc pirmdienas man vienkārši gribējās nošauties, trešdien parādījās kkādas interesantākas lekcijas un es atdzīvojos. Bet nu anyway, mājas pusnaktī ierodoties es spēju tik vien kā paēst un atkrist gultā/ dīvānā pie tv. Nav spēka, bet skolā kaut kā spēju normāli saņemties, laikam tā vide tāda starp skolēniem.

Vispār man šķiet, ka mana ciba ir pārvērtusies par tādu dusmu/čīkstēšanas vācelīti. To tik vien ierakstu kā to, ka viss apnicis, ka nav laika, ka skolēni neuzvedās, utt. Mīļotais jau pukst, ka es par viņu neko vairs nerakstot. Mums iet labi, tāpēc arī nerakstu, jo galu galā - mans žurnālis taču ir pārvērties par dusmu/čīkstēšanas vācelīti.

Vēl pačīkstēšu - solīju pabeigt dāņu psihologu likuma tulkojumu nedēļas sākumā, bet kur tad viņš ir? Kkādā pusratā jau no pirmdienas, un tā arī nav bijis laika pabeigt. Tagad arī jau vairs neesmu spējīga, vajag kkādu atelpu no tā šīsnedēļas murga. Rīt, rīt - rīt sākšu kko darīt...