prāta fotogrāfijas

Viena skolniece man šodien paziņoja, ka es izskatoties arvien vairāk pēc skolotājas, oh shit. Ne tikai izskatos (par šo nez, nez), bet uzvedība gan ir učeniska. Pats trakākais jau, ka tas nenotiek tikai skolā, bet arī ikdienas sadzīvē...

Bet vēl par skolu. Lūk, man ir divas klases, ar kurām grūti strādāt, jo viņi kaut kā nespēj savākties nekad un tā. Vieni tādi abzalūti nepieauguši, tāpēc jācīnās kā ar mazajiem, otri vienkārši slaisti un bezkauņas. Nu lūk, tie slaisti man patiesībā labi čomi, un tad nu es tāds savējais viņiem tur. Bet nu, kaut kā pēdējā laikā viņi jau pārāk bija man palikuši tādi nekādi. Apmēram pirms nedēļas, kad nevienam nebija darba, kuru es jamiem jau uzdevu vismaz nedēļu iepriekš, un tas vēl tika pasniegts tādā "- skolotāj, jums šodien labs garīgais?... - tas atkarīgs no jums... - aa, khm, tātad slikts...", aizcirtu klases durvis. Ja 12. klasē nepielec, ka kaut kādai atbildības sajūtai tomēr ir jābūt...
Un tā nu stunda pa stundai, un mans pacietības mērs mazpamazām izsīka, līdz beidzot pagājušo ceturtdienu довели. Rezultātā izmetu jamos ārā no stundas, teicu, lai lasās. Rīt redzēs, kas nu būs. Šodien viens satiktais teica, ka "Skolotāj, mums rīt stunda ir? Es labi uzvedīšos", haha