prāta fotogrāfijas

Trešajā dienā pārvācamies uz citu hosteli, ko atradām, iepriekšējā dienā staigājot. Turpat netālu, aiz divām šķērsielām – Ne tik grezns, bet lētāks gan. Atkal jāgaida, kamēr būs brīva istaba. Gaidam, gaidam, un pēkšņi administratoram iedegas spuldzīte virs galvas un jams mūs uzved uz jumta un izmitina istabā, kur ne gulta, bet 5 dīvāni. Nu, kas mums. Normāla istaba, kur piemesties... Tur arī paliekam visas pārējās naktis. Iemitinamies, un dodamies dzīvē. Ņemam taksīti uz Majorelle dārzu. Dārzs savulaik piederējis arī Yves St Laurent. Visur manāma spilgti zila krāsa, saukta arī par (saprotamu iemeslu dēļ) Majorelle blue - puķupodi, dārzā esošais mākslas muzejs. Dārzs skaisti iekārtots - kaktusi, palmas, baseini ar ziedošām ūdensrozēm un bruņurupučiem, utt, utt.


Atpakaļ bija doma iet kājām, taču man no karstuma uznāca nost mirstamais, tādēļ ņēmām vien taksi. Un labi vien, ka tā. Gribam braukt uz Essaouiras pilsētu, bet nevaram saprast, kā labāk - ar sab.transportu (var gadīties, ka nav biļešu tad, kad mums vajag, ilgi jārbauc, utt) vai kā. Un - šekā rekā, ejot no taksīša uz Djemaa el Fna pusi, mūsu uzmanību pievērš sludinājum-plakāts - tur braucieni uz Saharu, uz Essaouira, ūtētē. Kā mēs apstājamies, tā uzreiz viens Hasans klāt - lūdzu, lūdzu, nāciet tik iekšā, pastāstīšu, parādīšu. Nu labi, ieejam ar’. Šis tīri labā angļu valodā mums izklāsta vienu piedāvājumu, otru, trešo, un mēs izlemjam, ka uz Essaouira brauksim ar šo, jā. Pēc tam padomāsim, ja sagribēsies vēl ko. Zinkā, redzēs, kā nu būs. Hasans atbild - Oki-doki, rīt no rīta deviņos, pie hosteļa savāksim. Tiekam līdz mūsu miteklim, priecīgi, ka tā sanāca, redz kā, cik labi, ka man mirstamais - būtu gājuši kājām, neuzietu Hasanu. Es noliekos pačučēt, jo ģībiens nāk virsū. Seja ir apdegusi, it īpaši deguns (izskatās varen daiļi, jā) un saprotu, ka laikam jāsāk kaut kas likt uz galvas virsū, dodoties saulē. Pašā vakarā Djemaa el Fna notiek kauč kāds pasākums ar vietējiem mūzikas zvaigznēm, aizejam paskatīties, bet man tas švakums, tā ka neko ilgi nepaliekam. Un – galu galā, rīt tāls ceļš veicams (ap 170 km)
Pa ceļam no Djemaa el Fna uz migu mums piesienas viens vietējais ar afrikāņu bundziņām plecā. Pa lēto atdošot. Tāks, dārgais sāk kaulēties, a es blakus čīkstu, ka nu priekš kam, dārgi priekš tādām, palielas, un kā mēs tādas mājās aizvedīsim. Beigās mana čīkstēšana palīdz, jo es dārgo velku prom, un tirgonis beigās skrien pakaļ, saukdams mūsu nosaukto summu. Tā nu esam arī nedaudz iemanījušies kaulēšanās mākslā.