![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Sestā diena.
No rīta ceļamies, un braucam uz Atlasa kalniem, uz Ourikas upes ieleju. Šoreiz braucam ar busiņu, jo esam vairāk cilvēku. Mēs divi un pārējie - francūži. Šoreiz šofers angliski nerunā, bet tāds baigi draudzīgs, un tāds, ar kuru sapratāmies tāpat. Ij tinamās cigaretes sacienājām i tā... Nu lūk, braucam, piestājam pie berberu mājas (Atkāpei - berberi ir Marokas pamatiedzīvotāji, nav arābi). Middle of nowhere. Pēkšņi no tā paša the middle of nowhere izlien pidari ar akmeņiem un krellēm. Pidari, tāpēc, ka tu cilvēks, normāli no mašīnas netiec laukā, bāž tev sejā – look, look, cheap! Es vēl noskatos, un lai tiktu vaļā, nomurkšķu – maybe later. Ok. Aizejam uz berberu māju, tur mums visu izrāda, namamāte Fatima uzvāra mums tēju (redzam dzīvajā, kā Marokāņi pa īstam vāra tēju), mums atnes nupat ceptu baltmaizes plāceni, un tā nu mēs tur sēžam un cienājamies. Paēdam, pasakāmies, atvadāmies, un ejam atpakaļ uz vāģi. Tuvojamies berberu mājas durvīm – un, joptvai, kalnu pimpis jau pretī nostājies- you promised. Bļā, un neatstājas un mācās virsū kā lietuvēns. Beigās nācās arī nopirkt, par kam par tik lielu naudu priekš Marokas, ka nu vispār. Eh, bet ko nu tur daudz... Braucām tālāk uz savu galapunktu – Ourikas ieleju. Ūdenskritumi jau pa ceļam, vietām ūdens iet pāri braucamajam ceļam. Piestājam apskatīt iespaidīgākās vietas, vienā pieturpunktā pāreju pāri upei un atpakaļ pa tiltiņu, kas mats matā kā no filmām – katrs otrais dēlītis tāds šaubīgs, un tas tiltiņš vēl ļodzās kā ķīselis, bet forša tāda adrenalīna sajūta, ejot pāri.
Nonākam galā, pilsētiņā Setti Fatma. Nu, kur pilsētiņa – mazs ciemats. Bet tā kā uz turieni tūristi brauc, tad šeit, kalnu vidū ir arī uzraksti Cyber un tā. Tad nu visi izkāpjam ārā, uzmetam pirmo skatu, un sākam domāt par kāpšanu augšā kalnos. Gids, protams, te nav jāmeklē, pats atrodas. Jauns puikiņš, kādi 12 – 13gadi. Šis lec mums pa priekšu diktām pārliecinoši. No sākuma jau neko, viss līdzeni un gludeni. Te pēkšņi auns nesās mums pretī. Ok, paejam malā. Tad šis atkal atpakaļ kalnā, hehe. Nu lūk, kāpjam, kāpjam, un man jau gals klāt; izdomāju, ka tālāk nekāpšu. Kājās arī, gudriniece, uzvilkusi indiešu papīra čībiņas (nu, es nedomāju ka TĀ būs jākāpj). Beigās gan mani pierunā, un davaj, kāpju arī. Brīžiem augšupceļā gan mells metās gar acīm. Bet izturu, un beigās ir ok, tīri priecīga, ka savā muļķa prātā nenotesos pusceļā lejā. Augšā superīgs skats – kalni, kalni, daži arī sniegoti virsotnēs, lejā tā pati Setti Fatma, nu jau no mūsu perspektīvas – mikroskopiska. Sākam ceļu lejup, un pa ceļam atkal kazu bars ganās. Šoreiz nevis kokos, bet krūmos starp klintīm.
No rīta ceļamies, un braucam uz Atlasa kalniem, uz Ourikas upes ieleju. Šoreiz braucam ar busiņu, jo esam vairāk cilvēku. Mēs divi un pārējie - francūži. Šoreiz šofers angliski nerunā, bet tāds baigi draudzīgs, un tāds, ar kuru sapratāmies tāpat. Ij tinamās cigaretes sacienājām i tā... Nu lūk, braucam, piestājam pie berberu mājas (Atkāpei - berberi ir Marokas pamatiedzīvotāji, nav arābi). Middle of nowhere. Pēkšņi no tā paša the middle of nowhere izlien pidari ar akmeņiem un krellēm. Pidari, tāpēc, ka tu cilvēks, normāli no mašīnas netiec laukā, bāž tev sejā – look, look, cheap! Es vēl noskatos, un lai tiktu vaļā, nomurkšķu – maybe later. Ok. Aizejam uz berberu māju, tur mums visu izrāda, namamāte Fatima uzvāra mums tēju (redzam dzīvajā, kā Marokāņi pa īstam vāra tēju), mums atnes nupat ceptu baltmaizes plāceni, un tā nu mēs tur sēžam un cienājamies. Paēdam, pasakāmies, atvadāmies, un ejam atpakaļ uz vāģi. Tuvojamies berberu mājas durvīm – un, joptvai, kalnu pimpis jau pretī nostājies- you promised. Bļā, un neatstājas un mācās virsū kā lietuvēns. Beigās nācās arī nopirkt, par kam par tik lielu naudu priekš Marokas, ka nu vispār. Eh, bet ko nu tur daudz... Braucām tālāk uz savu galapunktu – Ourikas ieleju. Ūdenskritumi jau pa ceļam, vietām ūdens iet pāri braucamajam ceļam. Piestājam apskatīt iespaidīgākās vietas, vienā pieturpunktā pāreju pāri upei un atpakaļ pa tiltiņu, kas mats matā kā no filmām – katrs otrais dēlītis tāds šaubīgs, un tas tiltiņš vēl ļodzās kā ķīselis, bet forša tāda adrenalīna sajūta, ejot pāri.
Nonākam galā, pilsētiņā Setti Fatma. Nu, kur pilsētiņa – mazs ciemats. Bet tā kā uz turieni tūristi brauc, tad šeit, kalnu vidū ir arī uzraksti Cyber un tā. Tad nu visi izkāpjam ārā, uzmetam pirmo skatu, un sākam domāt par kāpšanu augšā kalnos. Gids, protams, te nav jāmeklē, pats atrodas. Jauns puikiņš, kādi 12 – 13gadi. Šis lec mums pa priekšu diktām pārliecinoši. No sākuma jau neko, viss līdzeni un gludeni. Te pēkšņi auns nesās mums pretī. Ok, paejam malā. Tad šis atkal atpakaļ kalnā, hehe. Nu lūk, kāpjam, kāpjam, un man jau gals klāt; izdomāju, ka tālāk nekāpšu. Kājās arī, gudriniece, uzvilkusi indiešu papīra čībiņas (nu, es nedomāju ka TĀ būs jākāpj). Beigās gan mani pierunā, un davaj, kāpju arī. Brīžiem augšupceļā gan mells metās gar acīm. Bet izturu, un beigās ir ok, tīri priecīga, ka savā muļķa prātā nenotesos pusceļā lejā. Augšā superīgs skats – kalni, kalni, daži arī sniegoti virsotnēs, lejā tā pati Setti Fatma, nu jau no mūsu perspektīvas – mikroskopiska. Sākam ceļu lejup, un pa ceļam atkal kazu bars ganās. Šoreiz nevis kokos, bet krūmos starp klintīm.