prāta fotogrāfijas

Ja savam pamatdarbam es gatavojos un uz turieni eju ar prieku un tik tiešām mīlu šo savu darbu, tad jaunais darbs ir galvassāpes. Ja pamatdarbā es jūtu to atdevi un interesi arī pretī no skolēniem, tad otrajā darbā man pašai tas prieks sāk aizvien vairāk noplakt, jo jūtu, ka kaut kas nav tā, kā vajag.
Pagājušonedēļ ar desmitajiem mācījāmies dzejolīti - tur kopā nolasīt, pa rindiņai, pa vienam, utt, un šie vienā brīdī saka - davaj, skolotāj, mēs nolasīsim Jums priekšā, Jūs paklausieties, kā mums sanāk, un riktīgi aktīvi un kruti visi kopā arī lasīja. Par to es arī mīlu darbu skolā - tā sirsnīgā atmosfēra un tā. A te - visi stīvi kaut kādi un es neko nesaprotu, vai viņiem kaut kas interesē, vai viņi kaut ko saprot, vai arī viņi neko vispār nesaprot un viņiem nekas neinteresē, vai arī vaina ir manī, vai arī mani tur vienkārši neuztver nopietni...
Es saprotu, ka es pati slikti vien daru sevi tā noskaņojot - ka čīkstu par to, cik ļoti besī ārā, ka gaidu semestra beigas, lai varētu pateikt 'Tak og farvel'. Bet nu, man tur tik ļoti nepatīk...