prāta fotogrāfijas

Septītā diena mums ir pēdējā Marokā, tāpēc ienirstam iekš souqs pavisam. Staigājamies, staigājamies, pa ceļam piesienās visādi – vai nevajag ārā izvest-par to būs desmit dirhami-paldies. Bet mums atkal sagādā grūtības atrast galamērķi – ādu ģērētavas. Ārā tā kā tiktu saviem spēkiem. Beigās apmaldāmies, bet ieraugām, ka viens ir piesējies tūristu pārītim un sekojam šiem. Tā nu tiekam līdz turienei, un tur jau, bļaģi, priekšā, ij ar piparmētras buntītēm ko bāzt nāsīs (jo ādu ģērētavās ir specifiska smaciņa), ij par gidu piesienās ij vēl nez ko. Ieejam citā ģērētavā blakus, safilmējam, safoķējam, izbaudam smaciņu un ejam atpakaļ. Ejam uz souqiem un sapērkamies visu ko ij sev, ij dāvanām. Pēc visām šīm dienām mums kaulēšanās arī jau padodas pavisam labi.
Vakarā sakrāmējam somas, un vēl padzīvojamies pa Djemaa el Fna.
No rīta ceļamies ar saulrietu un lūgšanām, kas piecos no rīta skan no visiem minaretiem, paņemam taksi un braucam uz lidostu.

Vienvārdsakot, es nebrīnos, ka Vinstons Čerčils Marrākešu nodēvējis par The last paradise on earth. Tas ir pilnīgi pamatoti un mēs tur noteikti atgriezīsimies vēl kādreiz...