Sviesta Ciba |

tacet (

doomed) rakstīja,
@ 2016-03-30 21:29:00

bet vispār interesanti, kāda būtu mana dzīve tagad, ja es laicīgak būtu sapratis un atpazinis depresiju.

he wasn't fighting for something,
just obeying the orders,
crossing the borders
... of sanity
(2003.)

(Ierakstīt jaunu komentāru)

	klusums 2016-03-30 21:41 (saite)
	Es būtu ātrāk sākusi dzert tabletītes, nevis domājusi "īstenībā viss ir ok, man tikai...". Kaut gan atzīstu, ka tikšana galā saviem spēkiem, ir darījusi mani stiprāku. Vismaz man tā gribas domāt. Bet es būtu ietaupījusi daudz laika. Daudz, daudz laika... Ne obligāti saviem, bet bez ķīmiskiem palīglīdzekļiem domāts. (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	doomed 2016-03-30 22:08 (saite)
	jā, skatoties pagātnē, es arī daudz senāk būtu sācis sakārtot galvu. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	klusums 2016-03-30 22:34 (saite)
	Bet tajā laikā jau arī info nebija tik daudz pieejamas. Un tolaik depresija skaitījās tad, ja bija tiešām slikti tā, ka no gultas neceļās. Tas, ka es jutos drūmi un bezjēdzīgi, bija "tikai". (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	doomed 2016-03-31 08:04 (saite)
	un stigma, grozies kā gribi tajā laikā bija daudz lielāka stigma tam visam. joprojām jau ir, bet paliek labāk. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	hxpzy 2016-03-30 22:18 (saite)
	kā var atpazīt depresiju un kā sevi pārliecināt meklēt palīdzību? (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	doomed 2016-03-31 08:03 (saite)
	"klasiskais" kritērijs ir nomākts garastāvoklis, intereses zudums par lietām (man piemēram pārstāj interesēt mani hobiji, pirms sākas tie besīgie noskaņojumi), bieši sajūta, ka esi visiem apgrūtinājums. besis par to, ka ir besis, nevarēšana izrauties no tā. mani pārliecināja tas, ka es sevi gandrīz nogalināju. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	hxpzy 2016-03-31 15:59 (saite)
	vai ir labāk? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

doomed
2016-03-31 21:07 (saite)

jā. es sāku vienlaicīgi iet uz terapijām (psihodinamiskā terapija) un lietot SSRI antidepresantus un īsi pēctam neiroleptiķi fluanxol mazās devās, ko latvijā raksta pret trauksmi. pēcak ar mani nesaaistīta iemesla dēļ terapijas aprāvās un dzīvoju tikai uz ripām. tad gan gāja visādi, piemēram nomainīju "manas" ripas pret citām SSRI ar domu, ka varbūt tās strādās labāk, un piecu dienu laikā kļuvu suicidāls. ātri nomainīju atpakaļ. ieguvu arī trankus, ko esmu apēdis dažas reizes, strāda aptuveni tāpat kā divas pudeles alus, tikai nesadari stulbas lietas.

biju arī dienas stacionārā - reizi nedēļā tikos ar psihiatru un man piemeklēja un izsnieda zāles - labs veids, kā atrast, kas tev strādā un kas nē, bet tur salažojās arī psihiatre - man bija 3x dienā pa 3 ripām un vien auz nakti - kopā 5 dažādas zāles, un grūti bija atšķetināt no kurām ir kāds efekts.

bija brīžiem traki tas viss, bet tomēr tas deva zināmu atelpu sākt sevi saprast. tagad joprojām ik pa laikam smadzenes sažagojas, bet diezgan laicīgi varu atpazīt un zināt, ka tā ir vienkārši mana galva un tas pāries.

drīz būs pusotrs gads, kopš nelietoju antidepresantus. pa kādam fluanksolam apēdu, kad zinu, ka būs trauksmaina diena, un man liekas tranku arī kādu pusotru ripu esmu apēdis pa šo laiku (es viņu pa pusripai).

diagnozes (ar attiecīgiem burtiņiem) bija

vidēji smagas depresijas epizode (mana pirmā psihiatre un terapēte)

adaptācijas traucējumi (depresija, ko izraisa kāds konkrēts stressors) (psi slimnīcas psihiatre)

trauksmaina depresija (psi slimnīcas virsārsts (vnk gadījos viņa pieņemšanas laikā))

bet ja tā padomā smadzenes ir organisma vissarežģītākais orgāns - ja tev var sabojāties kaut kas tik elementārs kā nieres, aknas, vairogdziedzeris vai sirds, kāpēc ir tāda stigma, ja smadzenes nedarbojas, kā gribētos?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	doomed 2016-03-31 21:08 (saite)
	ja interesē tīri pragmatisks piegājiens - liekas, ka varbūt tev noderētu palīdzība, saki, uzrakstīšu par praktiskākām lietām, kas un kā. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

hxpzy
2016-04-01 17:31 (saite)

paldies, ka padalījies ar informāciju. par sevi nezinu. man ir bail kādam kaut ko teikt, katru reizi, kad par to domāju tā nopietni, pati sevi pārliecinu, ka viss varbūt nav kārtībā, bet tās nav lietas tādas, ar kurām pati nevarētu tikt galā. negribu un neesmu gatava ar sevi strādāt. tur laikam problēma.

ar smadzenēm lieta tāda, ka tad, ja ir kādas problēmas, to var pamanīt mazāk. vai palaist garām, ja īpaši neieklausās, manuprāt. un tāpēc cilvēkiem ir daudz grūtāk saprast to pašu depresiju nekā, piemēram, sirds mazspēju.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Navigate: