jā. es sāku vienlaicīgi iet uz terapijām (psihodinamiskā terapija) un lietot SSRI antidepresantus un īsi pēctam neiroleptiķi fluanxol mazās devās, ko latvijā raksta pret trauksmi. pēcak ar mani nesaaistīta iemesla dēļ terapijas aprāvās un dzīvoju tikai uz ripām. tad gan gāja visādi, piemēram nomainīju "manas" ripas pret citām SSRI ar domu, ka varbūt tās strādās labāk, un piecu dienu laikā kļuvu suicidāls. ātri nomainīju atpakaļ. ieguvu arī trankus, ko esmu apēdis dažas reizes, strāda aptuveni tāpat kā divas pudeles alus, tikai nesadari stulbas lietas.

biju arī dienas stacionārā - reizi nedēļā tikos ar psihiatru un man piemeklēja un izsnieda zāles - labs veids, kā atrast, kas tev strādā un kas nē, bet tur salažojās arī psihiatre - man bija 3x dienā pa 3 ripām un vien auz nakti - kopā 5 dažādas zāles, un grūti bija atšķetināt no kurām ir kāds efekts.

bija brīžiem traki tas viss, bet tomēr tas deva zināmu atelpu sākt sevi saprast. tagad joprojām ik pa laikam smadzenes sažagojas, bet diezgan laicīgi varu atpazīt un zināt, ka tā ir vienkārši mana galva un tas pāries.

drīz būs pusotrs gads, kopš nelietoju antidepresantus. pa kādam fluanksolam apēdu, kad zinu, ka būs trauksmaina diena, un man liekas tranku arī kādu pusotru ripu esmu apēdis pa šo laiku (es viņu pa pusripai).

diagnozes (ar attiecīgiem burtiņiem) bija

vidēji smagas depresijas epizode (mana pirmā psihiatre un terapēte)

adaptācijas traucējumi (depresija, ko izraisa kāds konkrēts stressors) (psi slimnīcas psihiatre)

trauksmaina depresija (psi slimnīcas virsārsts (vnk gadījos viņa pieņemšanas laikā))

bet ja tā padomā smadzenes ir organisma vissarežģītākais orgāns - ja tev var sabojāties kaut kas tik elementārs kā nieres, aknas, vairogdziedzeris vai sirds, kāpēc ir tāda stigma, ja smadzenes nedarbojas, kā gribētos?