Kā man nepatīk tie bari, kas vilcienu galapieturās veļas laukā no vagoniem un momentāni aizkūpina savas nikotīna nūjeles! Vienīgais veids, kā tikt cauri dūmu mākonim, ir dziļi ievilkt elpu, ienirt un drāzt uz priekšu. Nezinu, varbūt esmu tik nikna tāpēc, ka atbraucu no Rīgas ar mušu acī. Dažiem veicas!

Visādi citādi jūtos pat ļoti labi - esmu aklimatizējusies gan fiziski, gan psiholoģiski un nobriedusi apkarot arī SAVUS netikumus. Pēc darba iegāju "Jānī Rozē", pielipu pie plaukta uz pusstundu un izgāju pa durvīm ar šo to jauku vēsajiem rudens vakariem. Tagad, atverot maku, gribas saviebties. Caurvējš. Cerams, ka samaksa par priekšnieces aizvietošanu izcels mani no finansiālā kraha. Tiešām nāksies nogaidīt vēl pāris mēnešus un tikai tad laisties lapās no esošās darbavietas... Nekonkrētība man šobrīd ir vismazāk vajadzīga.