Chambre avec vue

4/1/09 04:36 pm

Tagad tikai jāieķiķinās un jāiespiedz kāds hits, teiksim, Cosmopolitan sauklis: juhū, mana fantastiskā dzīve! Pritī leim. Esmu izstaigājusi savu rajonu krustu šķērsu, atbrīvojusi bankas kartes no pēdējās naudas, šo to iemijusi pret eiro, šo to atlikusi mārciņām. Elektropreču veikalā satiku bijušo skolasbiedru ar solārijā iededzinātām brillītēm stāvam aiz letes un sniedzam derīgus padomus ļoti svarīgos jautājumos. Viņš tad arī ar pārliecinošiem argumentiem sagrāva manus plānus šodien iegādāties štruntiņu, kurš ļauj ieštepselēt mūsu elektroierīces Apvienotās Karalistes kontaktligzdās. Redz, Latvijā es varot dabūt tikai to, kurā briti sprauž savējās. Saņēmu norādi doties uz jebkuru benzīntanku, lai tikai par vienu mārciņu beidzot dabūtu pārveidotāju tur uz vietas. Ēē... nu labi. Štrunts par fēnu, bet man tiešām vajadzēs nenomirušu datoru.
Interesanti, ka es nekad neko nesāku darīt, kamēr atlikšanas dēļ nejūtos katastrofāli slikti. Tas attiecas ne tikai uz akadēmiskajiem pienākumiem, bet arī tik triviālu procesu kā gatavošanās šādiem pārbraucieniem/pārlidojumiem. Blabla, šobrīd man vajadzētu nevis dzīt muļķi, bet atrast atbildes uz jautājumiem: Kur ir mana plānā jaka? Kāpēc melnā blūze netīra? Kas, pie velna, noticis ar zemo laiviņu zolēm? Kurš [viltīgi skatās] manā vietā rakstīs bakalaura darbu?
Šā vai tā, man patika tas, ko vakar teica Stendzenieks (mārrutks zina, ko viņš tur citēja): sirdsapziņa ir kā kāmis. Vai nu guļ, vai grauž. Tad nu zinot, ka neesmu krogotājtips, vakaros varbūt varēšu sēdēt viesnīcā un rakstīt scenāriju + BD (arī tāpēc man !vajag! to pārveidotāju). Īsāk sakot - lai miers manā prātā un koferī kārtība.

• saki vien

3/9/09 05:45 pm

Nopirku biļetes uz Londonu.

• saki vien

8/29/08 04:44 pm

Kā man nepatīk tie bari, kas vilcienu galapieturās veļas laukā no vagoniem un momentāni aizkūpina savas nikotīna nūjeles! Vienīgais veids, kā tikt cauri dūmu mākonim, ir dziļi ievilkt elpu, ienirt un drāzt uz priekšu. Nezinu, varbūt esmu tik nikna tāpēc, ka atbraucu no Rīgas ar mušu acī. Dažiem veicas!

Visādi citādi jūtos pat ļoti labi - esmu aklimatizējusies gan fiziski, gan psiholoģiski un nobriedusi apkarot arī SAVUS netikumus. Pēc darba iegāju "Jānī Rozē", pielipu pie plaukta uz pusstundu un izgāju pa durvīm ar šo to jauku vēsajiem rudens vakariem. Tagad, atverot maku, gribas saviebties. Caurvējš. Cerams, ka samaksa par priekšnieces aizvietošanu izcels mani no finansiālā kraha. Tiešām nāksies nogaidīt vēl pāris mēnešus un tikai tad laisties lapās no esošās darbavietas... Nekonkrētība man šobrīd ir vismazāk vajadzīga.

• 2 pateica
• saki vien

8/27/08 01:02 am

Esmu mājās! 19 stundas vilcienā, negulēta nakts lidostā plus īss pārbrauciens ledainā lidmašīnā. Tagad sēžu gultā ar datoru klēpī un domāju par miegu. Tāds kā vītušas puķes sindroms - nevaru un nevaru "atdzerties", visu laiku jāžāvājas.
Un jā, mājiniekus un kolēģus, gluži tāpat kā sicīliešu patriarhu, šokēja mani šābrīža apmēri (svaru bultiņa skaidri un gaiši norāda uz 49).

• saki vien

8/19/08 03:43 pm - La cucaracha

Pēc divām nedēļām pie jūras kādam beidzot ir izdevies mani iedabūt ūdenī līdz zodam. Urrā!
Kā teicu pārējiem, man nav nekas pret ūdeni kā tādu - glāzē, pudelē, vannā -, bet milzīgos kvantumos tas mani dzen panikā. Šoreiz tomēr ļāvos pierunāties. Kamēr Marija un Vigo malā sargāja mantas, mēs ar betany devāmies ķert viļņus. (Paldies par psiholoģisko un fizisko atbalstu! ;)) Nekad nebūtu domājusi, ka to teikšu, bet tādā cepeškrāsnī nekas labāks un atsvaidzinošāks nebūtu iedomājams. Ja Marija krastā nesāktu vēzēties un kliegt "medūzas", es plunčātos visu dienu.

• saki vien

8/15/08 06:46 pm

Sasodīti karsts. Pludmalē esot bijuši +45 grādi.
Kāpjot atpakaļ kalnā uz klosteri, sajutos pusbeigta - ne paelpot, ne kājas pavilkt, pakrūtē spiež, ģīmis kaist. Tāpēc pārējie tagad ir pie jūras, bet es sēžu klostera atpūtas telpā ar četriem gādīgiem puišiem (marokāni, vācieti, indieti, amerikāni) un mēģinu atdabūt savu dabisko sejas krāsu. Ēdu indieša cepumiņus un uzdzeru ūdeni - mums ar vācieti tie ir par asiem.

• saki vien

8/12/08 08:55 pm

Saule karsē pakausi, un dienas beigās neesmu spējīga nest ne sevi, ne savu pirmās palīdzības ķeseli (ūdens, lūpu balzams, dienas programma, ūdens). Citādi? Šķiet, ka izveidojušās divas apvienības - tā, kas autobusā Uno un tā, kas Due. Ar savējo (due) esmu apmierināta - Sāra un Massimo rūpējas par jautrību, vienmēr ir kāds, kas smejas, klaigā vai dzied, bet es, ja gribu, varu netraucēta noklausīties Luidži un Manu politiskās diskusijas. Šodien, starp citu, bija jāatrāda vokālās dotības nacionālā mērcē. Mēs rāvām vaļā "Bēdu manu lielu bēdu".

• saki vien

8/11/08 09:09 am

Ar ko lai saak, ar ko lai saak?? Man ir dazhas minuutes laika, pirms atkal tikshu ieseedinaata busaa nr2 un aizvesta uz naakamo kalnaino pilseetu. Viss ir forshi - itaalji, kuri neruna angliski, saule, lekcijas, izmeerceeshanaas juuraa ar visaam dreebeem, tarantella ielaas utt utjp... Vieniigais, kas pagaidaam mazliet kaitina, ir nosaciitais grafiks - itaalim nokaveet pusotru stundu ir pilniigi normaali! Izslaveetajos dienvidu macho esmu viilusies, jo shamie uzvedas kaa muzejaa - skataas un smaida, bet neaiztiek, hehe. Tagad vairs nesaprotu, kursh blenzh vairaak - vinji vai es. uuupss, autobuss gaida. Ciao!

• saki vien

8/6/08 06:29 pm

Man ir sajūta, ka es varētu te dzīvot.

Līdz šim viens no interesantākajiem pieturas punktiem bija soliņš kādā Milānas parkā. Tiklīdz bijām apsēdušās, lai lēnā garā apēstu persikus un atpūtinātu kājas, mūs apstāja bariņš Itālijā dzīvojošu ēģiptiešu. Sākumā visnotaļ prasmīgi izlikāmies, ka itāliski neko nesaprotam un vispār - deso mājās, vecīt, bet ēģiptieši izrādījās apķērīgi. Quanti anni hai? Da dove sei? Blabla. Drīz vien viņi jau zināja, cik valodās puslīdz spējam saprasties ("woooow"), ko šeit meklējam (kas jums par daļu) un kad brauksim prom (mazliet sameloties nav nemaz tik slikti). Ik pa laikam ar telefona starpniecību uz mums palūrēt tika attaicināts vēl kāds... Tikt no viņiem vaļā likās vienkārši neiespējami. Pēc pusstundas atklājās, ka viņiem esot krieviski runājošs draugs, un mums viņš noteikti jāsatiek.
"Draugs" izrādījās glīta maza auguma blondīne, pilnīgi noteikti austrumeiropiete, turklāt tiešām runāja krieviski.
Noskaidrojām, ka viņa ir no Ukrainas. Turpmākajās stundās Marina uzņēmās tulka lomu, un es nespēju vien nobrīnīties, kā viņai izdodas uzvesties tik... itāliski. Ģērbties itāliski, runāt itāliski, žestikulēt itāliski, vienvārdsakot, izskatīties pēc cilvēka, kurš ir nevis integrējies, bet vienkārši atstājis savu pagātni/nacionālo identitāti pāris tūkstoš kilometru attālumā. Tipisks par sevi pārliecinātās 21. gadsimta sievietes tips.
Uzzinājām, ka: Marinas vecāki ir šķīrušies; māte pirms astoņiem gadiem pārcēlās uz dzīvi Itālijā; pati Milānā dzīvo četrus gadus; vecākā māsa tur dzīvoja jau agrāk; Karlota prot runāt ķīniski; lai labi iemācītos itāļu valodu, jāapmeklē tādi un tādi kursi; mums abām nekad neizdošoties runāt bez akcenta, jo esam pārāk vecas. Karlota vēl izmantoja izdevību un noskaidroja, kā angliski sauc "to", ko viņa prasmīgi uztina un smēķēja, neraizējoties par dūmiem mūsu sejās. "Joint," es teicu, un itāliete atplauka smaidā. Paldies siekalzaķim par manu grandiozo vocabulary!
Eh, bet ne jau tur slēpās sarunas sāls. Kad Marina pateica savu vecumu, knapi noslēpu atkārušos žokli. 15. Laikam teiciens "parādi man savus draugus, un es pateikšu, kas tu esi", ne vienmēr ir patiess.

• saki vien

8/5/08 01:11 am

Kā var aizmirst tik daudz lietu vienlaicīgi?!

Nu gan nakts jau sāk spiest uz plakstiņiem. Sešos jāceļas. Šķiet, ka tikai lidmašīnā tiks radīts rīcības plāns.

• saki vien