Vai domā, ka tiešām iet runa par veselīgu skepsi? Man liekas, ka drīzāk doma ir likt apšaubīt visu, ko zini, lai varētu tā vietā ielikt jaunu saturu.

Atslēdziņa slēpjas zem "pārbaudi pats" - ar to jau nekad nav domāts "dari, kas tev liekas pareizi", bet gan vienmēr - "dari, kā mācu, un redzēsi, ka man ir taisnība". Visām reliģijām ir savas "izziņas" metodes, kam ir tieši šāds mērķis - galu galā, mēs visvairāk ticam tam, ko esam "sapratuši paši".

Jā. Es tikai nesen pieķēru sevi tajā, ka man ērtāk izdomāt savas patiesības, līdz ar to iluzori uzskatīju, cik brīva no neatkarīga esmu no citu uzskatiem. Pēdējā laikā tieši to arī praktizēju, ja gribu izprast kādu man pilnīgi nepieņemamu domāšanas veidu, atmetu visu ko zinu un cenšos identificēties. Varbūt bīstami, bet vairāk plašuma šķiet.

Es arī mēģinu iedziļināties un izprast, taču jo vecāks kļūstu, jo mazāk tas mani maina. Un ja maina, tad papildinoši, nevis aizstājoši. Atliek vien cerēt, ka tas, kas manī jau šobrīd ir nostabilizējies drīzāk atbilst patiesībai nevis maldiem. ;)

Man vispār liekas, ka mūsu pamatpārliecības ir vairāk kā algoritms, nevis ticība kādiem faktiem. Kā es to jūtu, tad apsverot kādu jautājumu, atlasu "būtisko", un salīdzinu to ar ko "zinu" par pārējo pasauli. Ja nesaskan, tad esmu skeptisks, un apšaubu teikto. Ja nesaskaņas ir lielas, tad es jūtos pilnīgi komfortabli citu cilvēku uzskatus noraidī.

Lūk neitrāls piemērs tam, ko cenšos pateikt. Ja kāds budistam stāstītu, ka viņam pietrūkst tikai kāds amats, vai veselība, vai ģimene, lai būtu mierā ar pasauli, tad budists, protams, spēs izprast kā šis cilvēks domā, un ko jūt, taču arī ne mirkli nešaubīsies, ka šī pārliecība ir aplama, vai ne?

Tad jau apsveicami, ka tev tā. Pašlaik tikai tāda sajūta, ka kā, kaut kur taustos ceļā uz patiesību. Labi jau tas, ka spēju kritiski paskatīties uz saviem uzskatiem, kā tie veidojušies un kāpēc. Taču ne visu atmetu kā aplamu, kā tas bija agrāk, kad daudz vairāk sevi apšaubīju. Un citu teikto arī.

Es arī agrāk tā salīdzināju, ar to, ko zinu. Bet tad pieņēmu, ka zinu maz vai neko, nolēmu izdarīt tādu domu eksperimentu, lai vairāk spētu ieklausīties citos un nejustos tik atsvešināti. Bet tur tāda trausla robeža starp komformismu un pielāgošanos citiem. Varbūt apnika mūžīgie strīdi ar citiem, jo bija savs viedoklis. Bet aizvien mazāk gribas ko pierādīt. Būtu jau labi, ja viss, kas mani veidojis būtu tīrā patiesība, nevis maldi. Tad arī būtu vieglāk. Pēdējā laikā gribas vairāk klausīties.

Tāpēc liku "būtiskāko" un "zinu" pēdiņās, ka patiesībā jau arī neesmu drošs. Daļai no tā jābūt pieredzei un zināšanām, bet daļa noteikti vienkārši iedomas. Diemžēl, nezinu kā atšķirt vienu no otra, jo tas viss viens liels kamols.

Man liekas, ka arī strīdi ir svarīgi, jo bieži vien tikai tā var tikt pie dziļākām patiesībām. Ja visā viens otram piekrītam, tad jau nekas nav tā īsti pārbaudīts. Diemžēl, daudziem tiešām liekas, ka strīdēšanās pretī nozīmē, ka neieklausies, vai mēģini kaut ko pierādīt (vai, patoloģiskos gadījumos, "personīgi uzbrūc").

P.S. Starp konformismu un pielāgošanos robeža, manuprāt, ir motivācijā - ja dari to apzināti, lai citam palīdzētu justies brīvi, tad tā ir pielāgošanās, ja pielāgojies aiz bailēm vai neapzināti, tad konformisms.

Jā, man pašai patīk diskutēt. Piekrītu, ka strīdi var padziļināt skatījumu. Bet tas jēdzīgi tikai tad, ja otrai pusei arī svarīgi kaut ko noskaidrot, jo reizēm daži cilvēki apvainojas vai uztver pārāk personīgi, ja viņiem nepiekrīt. Tāpēc organizētas diskusijas man patīk, jo tur sarunas biedriem ir cieņa vienam pret otru. Lai gan cibā arī bieži vien var normāli diskutēt.

Šodien Vivekananda izklausās pēc tipiska antivax :)

Racionālisti to sauc par epistemioloģisko bezpalīdzību. Nu kā gan nespeciālists var zināt, vai ātrā tempā uztaisītās vakcīnas ir drošas? Vienīgais veids ir ticēt speciālistam. Bet arī speciālisti reizēm var kļūdīties.

Jā, kļūdīties var arī speciālisti, jo īpaši tāpēc, ka cilvēki ir tik dažādi, bet man nav tādu zināšanu, kā speciālistiem, tāpēc tādā ziņā daudz ko pašai pārbaudīt grūtāk, ja tas attiecas uz šauru profesionālu jomu. Šeit runa tiešām nebija par vakcīnām, lai gan var izmantot, kā piemēru, kam tu vispār dzīvē tici vai uzticies. Līdzīgi, kā jebkurš domātājs akli nepieņem visu, kā rakstīts grāmatās.

Ja tā padomā, tad to var pavērst arī otrādi. Ja cilvēks grib pārbaudīt, vai tiešām ātri izstrādātas vakcīnas efektīvas, viņš piedalās eksperimentā, lai to noskaidrotu.