Es arī mēģinu iedziļināties un izprast, taču jo vecāks kļūstu, jo mazāk tas mani maina. Un ja maina, tad papildinoši, nevis aizstājoši. Atliek vien cerēt, ka tas, kas manī jau šobrīd ir nostabilizējies drīzāk atbilst patiesībai nevis maldiem. ;)

Man vispār liekas, ka mūsu pamatpārliecības ir vairāk kā algoritms, nevis ticība kādiem faktiem. Kā es to jūtu, tad apsverot kādu jautājumu, atlasu "būtisko", un salīdzinu to ar ko "zinu" par pārējo pasauli. Ja nesaskan, tad esmu skeptisks, un apšaubu teikto. Ja nesaskaņas ir lielas, tad es jūtos pilnīgi komfortabli citu cilvēku uzskatus noraidī.

Lūk neitrāls piemērs tam, ko cenšos pateikt. Ja kāds budistam stāstītu, ka viņam pietrūkst tikai kāds amats, vai veselība, vai ģimene, lai būtu mierā ar pasauli, tad budists, protams, spēs izprast kā šis cilvēks domā, un ko jūt, taču arī ne mirkli nešaubīsies, ka šī pārliecība ir aplama, vai ne?