Tad jau apsveicami, ka tev tā. Pašlaik tikai tāda sajūta, ka kā, kaut kur taustos ceļā uz patiesību. Labi jau tas, ka spēju kritiski paskatīties uz saviem uzskatiem, kā tie veidojušies un kāpēc. Taču ne visu atmetu kā aplamu, kā tas bija agrāk, kad daudz vairāk sevi apšaubīju. Un citu teikto arī.

Es arī agrāk tā salīdzināju, ar to, ko zinu. Bet tad pieņēmu, ka zinu maz vai neko, nolēmu izdarīt tādu domu eksperimentu, lai vairāk spētu ieklausīties citos un nejustos tik atsvešināti. Bet tur tāda trausla robeža starp komformismu un pielāgošanos citiem. Varbūt apnika mūžīgie strīdi ar citiem, jo bija savs viedoklis. Bet aizvien mazāk gribas ko pierādīt. Būtu jau labi, ja viss, kas mani veidojis būtu tīrā patiesība, nevis maldi. Tad arī būtu vieglāk. Pēdējā laikā gribas vairāk klausīties.