CREATIONS · OF · CURIOUS · MIND

lūk, jā! LAIMIIGAA!
sigur ros ir zelts!

dažas dziesmas man der aizmigšanai, bet es nezinu vai jebkad SAPRATĪŠU to mūziku. nešaubos, ka liela daļa vispār stāsta, ka viņiem patīk Sigur Ros, lai tikai izklausītos intelektuāli un sarežģīti

iespējams, ka Tev taisnība, bet vēl lielāka daļa, piemēram, daļa manu draugu, nemaz nezina, kas tie tādi Sigur Ros vispār ir. nezināju, ka viņi tiek uzskatīti par intelektuālu mūziku.
mani apbur tas miers, ko viņi dod.. un hopibolas peļķu lēkāšanas dziesma - vispār romantika!

Man riebj pseidointelektuāla murmulēšana ar pārgrieztu seju. un obligāta noteiktu vietu, pasākumu apmeklēšana, jo tā vajag. Bet man domāt, ka Latvijā ir daudz īsti un patiesi šīs mūzikas cienītāji. Latviešu apcerīgumam atbilst

manā skatījumā tāda tā ir. uzskatu, ka vēl neesmu sasniegusi zināmu garīgo vai intelektuālo stāvokli lai to klausītos.
vienkārši esmu pamanījusi, ka ir daudz tādu cilvēku, kas no šīm savādākajām grupām "paķer" pāris, zināmākās dziesmas, un nu skaitās lielie fani un cienītāji, dikti visiem stāsta, ka viņiem patīk, lai tikai pārējiem šķistu, ka galvā ir kas vairāk.
es domāju, ka katrs atrod mieru savā mūzikā. citam tas ir Sigur Ros, man tas ir Jon Hopkins, citam vēl kas cits.
Es tikai reizēm prātoju kā ir, ka daži to miera mūziku klausās visu laiku. Es ar savu raksturu zaudētu prātu :)

ja? man tieši tā ir, ka es nevaru nu nespēju pleierī klausīties neko jestru vai fifīgu. man, braucot autobusā uz darbu un atpakaļ vai klaiņojot pa rīgas ielām, vajag ausīs kaut ko lēnu, nostaļgisku, sentimentālu un mierīgu. tas pats ir arī kad rakstu - man patīk rakstīt skumjas lietas.
vai tā ir kaut kāda cilvēcības dubultošanās, vai arī apnikums vienmēr būt priecīgai un ar saviem smiekliem uzmundrināt citus?!

nē, es domāju, ka ikvienam cilvēkam nepieciešama sava deva skumju, nostaļģijas vai kā to katrs dēvē.
es, piemēram ikdienā esmu pārsvarā priecīga, enerģiska un mūziku izvēlos atbilstoši noskaņojumam, lai to vēl papildinātu. ja spīd saule, diena ir skaista, tad jābūt arī možai mūzikai. bet ja ārā ir samācies, tad mēdzu laiku pa laikam ieslīgt tādā kā drūmā apātijā, klausīties skumjas dziesmas un domāt par skumjām lietām. jo nevar jau vienmēr kā duracell zaķis apkārt dauzīties. tā tam jābūt :)
vienkārši, ja skumjas ir par daudz, un tu vēl tās veicini, tas tikai nodara ļaunu tev

man savukārt šķiet, ka šādi dzīvoju līdzsvarā. prieki cilveki, mierīgums vientulībai. un mierīgumam ne vienmēr vajag būt skumjām. ne tā? ir taču tie mažori mūzikā, kas izklausās pēc minora. varbūt tāda arī es un mana iekšējā būtība, kas tomēr nav visiem redzams. ka pat skumjās manī ir vienmēr optimisma deva, lai arī cik nožēlojama un raudulīga es tad nebūtu

tu tik traki atgādini vienu manu draudzeni no bērnības. viņa arī tāda bija. vienmār nedaudz tā kā skumja, bet savā ziņā apgarota, ar kaut ko pārāka par citiem

skumjas tak mēdz būt arī skaistas.
ja patiešām ir miravoj depresņjak dvēseles stāvoklis, tad akurāt ar drūmu mūziku necenšos to pastiprināt. Un tas vispār ir relatīvi-kas vienam skumjš, otram-jālēkā uz vienas kājas.

dizzy! zelta vārdi.
PUNKTS

Ak, Tu lauz manu sirdi! /: