man savukārt šķiet, ka šādi dzīvoju līdzsvarā. prieki cilveki, mierīgums vientulībai. un mierīgumam ne vienmēr vajag būt skumjām. ne tā? ir taču tie mažori mūzikā, kas izklausās pēc minora. varbūt tāda arī es un mana iekšējā būtība, kas tomēr nav visiem redzams. ka pat skumjās manī ir vienmēr optimisma deva, lai arī cik nožēlojama un raudulīga es tad nebūtu