CREATIONS · OF · CURIOUS · MIND

nē, es domāju, ka ikvienam cilvēkam nepieciešama sava deva skumju, nostaļģijas vai kā to katrs dēvē.
es, piemēram ikdienā esmu pārsvarā priecīga, enerģiska un mūziku izvēlos atbilstoši noskaņojumam, lai to vēl papildinātu. ja spīd saule, diena ir skaista, tad jābūt arī možai mūzikai. bet ja ārā ir samācies, tad mēdzu laiku pa laikam ieslīgt tādā kā drūmā apātijā, klausīties skumjas dziesmas un domāt par skumjām lietām. jo nevar jau vienmēr kā duracell zaķis apkārt dauzīties. tā tam jābūt :)
vienkārši, ja skumjas ir par daudz, un tu vēl tās veicini, tas tikai nodara ļaunu tev

man savukārt šķiet, ka šādi dzīvoju līdzsvarā. prieki cilveki, mierīgums vientulībai. un mierīgumam ne vienmēr vajag būt skumjām. ne tā? ir taču tie mažori mūzikā, kas izklausās pēc minora. varbūt tāda arī es un mana iekšējā būtība, kas tomēr nav visiem redzams. ka pat skumjās manī ir vienmēr optimisma deva, lai arī cik nožēlojama un raudulīga es tad nebūtu

tu tik traki atgādini vienu manu draudzeni no bērnības. viņa arī tāda bija. vienmār nedaudz tā kā skumja, bet savā ziņā apgarota, ar kaut ko pārāka par citiem

skumjas tak mēdz būt arī skaistas.
ja patiešām ir miravoj depresņjak dvēseles stāvoklis, tad akurāt ar drūmu mūziku necenšos to pastiprināt. Un tas vispār ir relatīvi-kas vienam skumjš, otram-jālēkā uz vienas kājas.

dizzy! zelta vārdi.
PUNKTS