manā skatījumā tāda tā ir. uzskatu, ka vēl neesmu sasniegusi zināmu garīgo vai intelektuālo stāvokli lai to klausītos.
vienkārši esmu pamanījusi, ka ir daudz tādu cilvēku, kas no šīm savādākajām grupām "paķer" pāris, zināmākās dziesmas, un nu skaitās lielie fani un cienītāji, dikti visiem stāsta, ka viņiem patīk, lai tikai pārējiem šķistu, ka galvā ir kas vairāk.
es domāju, ka katrs atrod mieru savā mūzikā. citam tas ir Sigur Ros, man tas ir Jon Hopkins, citam vēl kas cits.
Es tikai reizēm prātoju kā ir, ka daži to miera mūziku klausās visu laiku. Es ar savu raksturu zaudētu prātu :)