ja? man tieši tā ir, ka es nevaru nu nespēju pleierī klausīties neko jestru vai fifīgu. man, braucot autobusā uz darbu un atpakaļ vai klaiņojot pa rīgas ielām, vajag ausīs kaut ko lēnu, nostaļgisku, sentimentālu un mierīgu. tas pats ir arī kad rakstu - man patīk rakstīt skumjas lietas.
vai tā ir kaut kāda cilvēcības dubultošanās, vai arī apnikums vienmēr būt priecīgai un ar saviem smiekliem uzmundrināt citus?!