Diapozitīvs

Survival Horror spēle, kura ieinteresēja ar interesanto ideju, izstrādātāja izcelsmes vietu un spēles unikalitātes elementiem. Runājot par izstrādātāju Hydravision Entertainment – ieinteresēja tamdēļ, ka tā ir Francijā bāzēta kompānija – zeme, kura izceļas ar novitātēm dažādās kultūras jomās, ieskaitot kino, mūziku un citas performances mākslas. Šis aspekts man šķita saistošs un beigu galā tas sevi attaisnoja caur audiovizuālo estētiku, par ko zemāk.
Runājot par pašu spēli, īsumā varētu teikt, ka tā paņem labākās vērtības no tādām žanru definējošām spēlēm kā Resident Evil (klasiskais periods jebšu 1-3), Alone In The Dark: The New Nightmare, Silent Hill, kā arī The Thing, recepti dekorējot ar elementiem no tāda Horror kino apakšžanra kā Teen-Slasher Horror (iedvesmas avots – filma The Faculty), tādējādi piešķirot sev iekš Survival Horror žanra nesastaptu jauninājumu jau tīri iz koncepta viedokļa. Bet, jārunā nedaudz plašāk, ja vēlos piešķirt rakstam vismaz kaut kādu informatīvo vērtību: spēles pamatvērtības visvairāk tiek koncentrētas dizaina un tehniskajā pusē: Skola, kura pakāpeniski kļūst par graustiņu; lieliskā gaismas darbība, kura šeit ne tikai izgaismo telpas, bet līdzīgi kā Alone In The Dark ir ierocis cīņā ar tumsu; orķestrāli vokālā un Dark Ambient mūzika, kā arī tā dēvējamais koledžroks (Sum 41, Span), kas ievada spēli un pārsteidzošā kārtā nekaitina; antagonistu dizains - tie sev līdz nes tumsu, kura atgādina pasauļu mainīšanos iekš Silent Hill, kura ar gaismas avotiem ir jānovārdzina, lai ieroči būtu efektīvāki; grūtības un arī visnotaļ dizaina dēļ spriedzes pilnā atmosfēra (miru daudzdesmit reižu, lai aizvilktu visus protagonistus līdz beigām); spēlējamo tēlu inventāra pārvaldīšana līdzīgi kā The Thing (tiesa, bez uzticamības/nodevības skalas), tikai šeit tas ir izstrādāts līdz pilnībai; kā galvenais pluss - jebkurā brīdī kontroli par kādu no līdzi paņemtajiem tēliem (katram ir savs elements, ar ko paspīdēt, atvieglot spēli) var pārņemt otrs spēlētājs, piespiežot otrās pults Start pogu. Apmēram šādi varētu raksturot spēli, īpaši sīki un smalki neiedziļinoties detaļās. Spēles stāsts varētu būt raksturojams kā Resident Evil + Alone In The Dark: The New Nightmare. ( ... tālāk ... )

To viņš teica būtnei ar vārdu Ariel. Bet labāk to būtu teicis Legacy Of Kain komandai, kura to varētu būt ņēmusi vērā, jo tā vien šķiet, ka laiks ir bijis tieši tas, kas ir pietrūcis šīs spēles radīšanas laikā. Proti – bez dažām konceptuālajām izmaiņām (statiska, sliktas darbības kamera, Raziel un Kain kontrole; samazināta grūtības pakāpe gan Action, gan Puzzle žanru izpratnē, u.c.) ir novērojams kas tāds, kas Soul Reaver 1. un 2. daļā netika novērots, proti – kukaiņi un nepilnības: - neizskaidrojami sliktais kameras darbs – pie velna, līdz šim bija viss labi, kamdēļ tagad tik ļoti akcentēta statiskā kamera kā Survival Horror žanrā? S-H žanrā tā iederas, definējot kinematogrāfisko un baiļu estētiku, bet tam, manuprāt, nav īsti vietas tik dinamiskā spēlē kā šī, ja vien šāds kameras darbs nav novests līdz pilnībai, kas šeit nav darīts. Audio problēmas – daudzās vietās dažām darbībām uz ilgāku laiku pazūd skaņa, piemēram, dvēseļu uzsūkšana bez ierastās un gaidītās skaņas. Dažviet arī mūzika aizdomīgi nav.
Taču ne viss ir slikti, protams. Tīkams aspekts ir abu protagonistu kontrole, kas nozīmē to, ka spēle darīs Legacy Of Kain sērijai ierasto darbiņu – izcilā manierē stāstīs intelektuālu, metaforām pilnu, episku stāstu par vampīriem, dēmoniem, dažādām to rasēm, cilvēkiem, laiku, likteņiem un nākotni, kas arī sasodīti labi, kā allaž, šai sērijai padodas. Līdz ar to, itin viegli varam pievērt acis uz slikto kameras darbību un salīdzinoši retajām tehniskajām problēmām, un ar prieku un patiesu baudu skatīties lieliskās kinematogrāfiskās ainas, analizēt un smadzeņot par stāstu un tā daudzajām līnijām, kuras savieno iepriekšējās daļās definētos punktus, atkost un baudīt metaforas, kā arī priecāties par Legacy Of Kain raksturīgo un absolūti lielisko pasauļu dizainu, konceptu un to, ar kādu perfekciju ir radīts stāsts un vides. Interesanti, bet pēc spēles palika neliela riebīguma piegarša. Manuprāt, tieši šo problēmu dēļ, kurām pievienojas grūtības pakāpes samazināšana: ( ... tālāk ... )

Šo Lielisko un reto Survival Horror spēli varētu raksturot ar šādu rindkopu: Milzīgs Tokijas pazemes militārais komplekss vismaz 3 stāvos, taisīts imperiālās Japānas armijas un pasaules karu laikā, ar betonu, koku, klints sienu un rūsējošu metālu izklāti labirinti/infrastruktūra pilsētu lielumā; tumša atmosfēra, kuru veido izteikts minimālisma stils¹, savāds vizuālais un tehniskais risinājums², atmosfēru sasodīti labi definējošs audio dizains, kuru varētu nosaukt pat par stilu, reliģiskais kults un dažādi pazemes iedzīvotāji, kuri vēlas dažādas lietas³, un visam pāri – viens antagonists⁴. Rezultāts – industriālā betona cietības pakāpes atmosfēra, kura ievelk sevī un tur konstantā spriedzē. Caurcaurēm biedējošs minimālisms, izolētība, sirdi stādinoša spriedze, klaustrofobija, kura šajās plašajās telpās tiek radīta niecīgā izgaismojuma un allaž esošās naidnieka klātesības dēļ. Trīs vārdos – kārtīgs Survival Horror. Līdzīgi kā Capcom spēlēs Clock Tower un Haunting Ground, Survival Horror iekš Hellnight tiek būvēts uz absolūto nepieciešamību izvairīties no antagonista, apspēt to viltībā un kartes pārzināšanā, lai izdzīvotu, jo pārāk liela intimitāte ar pretinieku nozīmē tūlītēju nāvi – šāds koncepts izteikti darbojas arī sasodīti grūtajā spēlē Forbidden Siren.
Hellnight game-play sastāv no apkārtnes (labirinta) pētīšanas, RPG-isku misiju pildīšanas, absolūtas izvairīšanās no antagonista bez jebkādas konfrontācijas (t.i., bēgšanas, kas ir vienīgais ierocis pret antagonistu. Pirmajā game-play dienā aizmirsu bēgšanas opciju, – otrajā un pēdējā gan atcerējos) un pužļu risināšanas. ( ... tālāk ... )

Bija tā iespēja apmeklēt lielisku priekšnesumu Lielajā Ģildē, Origo folk festivāla ietvaros - uzstājās tēvs ar dēlu no Irānas un pēcāk Mičiko Akao ar Šingon budistu mūkiem no Japānas - priekšnesums, kura dēļ biju šeit nācis, pie reizes tiekot pacienāts arī ar sākumā minētajiem māksliniekiem.
Irānas kultūras atnesēji dzīvespilni un spilgti nospēlē dažādas savas tautas tradīcijas (gan bēru, gan laulību, gan melanholijas) un ar skaļiem aplausiem tiek pavadīti, aiz sevis atstājot ar melno audeklu apklāto bungu komplektu un dažus citus priekšmetus, kuri tur bija ierīkoti japāņu priekšnesumam. Tiek izsludināts 20 minūšu pārtraukums - lai japāņi varētu ierīkot skatuvi - un daudzi cilvēki aiziet pastaigāties. Bet mēs paliekam un ņemamies vērot japāņu uzmanību detaļām - ar rituālistisku graciozitāti un precizitāti tiek iekārtota skatuve: viens pēc otra ar cēlo dāmu rokām parādās priekšmets uz skatuves, kuram tiek piemeklēta vieta precizitātē līdz vienam kvadrātcentimetram vai mazāk! Dāmas atnes plauktiņu, apsedz to ar melnu audeklu un minūti kārto to, saliek uz tā flautas. Atnes krēsliņus un piekārto to atrašanās vietas atbilstoši simetrijai, kāda lēnām parādās uz skatuves, kuru iezīmē sveces, mūku vietas un altāris, kurš pa vidu - ar melnu audeklu apklāts galds. Aiz tā balts audekls ar japāņu rakstu zīmēm, kuru no abām pusēm izgaismo divas sveces, kuras uz galda. Pretim audeklam un galdam pa vidu - kāds rituāla priekšmets, kuru nevar saskatīt no attāluma. Blakus galdam katrā pusē vēl 3 sveces. Visam pa vidu skan klusināti ūdens pilieni un putnu balsis. Smaržo vīraks.
Kad viss perfekti iekārtots, rituālistiskā mierā un grācijā nāk uguns nesēja - pieiet no sākuma pie galda svecēm, aizdedzina tās, tad noteiktā kārtībā dodas pie citām svecēm - nostājas tām gandrīz pretim, izņem nedegošo sveci no svečtura, pieliecas pie zemē noliktās/degošās, aizdedzina nedegošo un noliek to atpakaļ svečturī. Tā tiek turpināts, līdz pēdējā svece aizdegta tieši tad, kad noskanējis pēdējais gonga signāls. Uguns nesēja apsēžas uz viena no atmestā krēsliņa un mierpilni sēž - vēlāk viņa ar dažādiem skaņas instrumentiem šķiet, ka iezīmē noteiktas rituāla fāzes. ( ... tālāk ... )

Kādu laiciņu jau bija zināms, ka jeņķi oriģinālo Silent Hill (PS1) pārtaisīs uz Wii platformas un spēlei būs apakšnosaukums Shattered Memories (stulbie jeņķi ar apakšnosaukumiem). Bet izskatās, ka Konami lieliski saprot to, ka fani ir fani ne jau tukšas muldēšanas dēļ (SH sērija pamatā dzīvo uz PlayStation konsolēm):
"While Nintendo Power managed the official announcement of the Wii remake of the original Silent Hill as Shattered Memories, Konami handles announcing it for PlayStation 2 and PSP. As mentioned in McWhertor's post on the Wii version, Silent Hill: Shattered Memories is a retelling of the original Silent Hill game, with the objectives shuffled about and the dialogue changed to keep gamers on their toes. Harry Mason is still looking for his missing daughter, but how he goes about finding her has definitely changed. Especially in the Wii version, where the Wii remote will be used as a flashlight, a cell phone with GPS mapping capabilities (turn left to evil), and to pick up an manipulate objects to assist in puzzle solving. Also new to the series is a psyche profile element, which will monitor the player's behavior - where they explore, the dialogue they choose - and modify visual elements and Harry's reactions as the game goes on. Depending on how it is implemented, it could me no two players have exactly the same experience, and if they do, they should totally get married. Silent Hill: Shattered Memories will be release this fall for the Wii, PlayStation 2, and PSP."
http://kotaku.com/5200513/silent-hill-shattered-memories-re+does-wii-ps2-and-psp

Izstrādātājs - Climax - tas pats, kas radīja SH: Origins jeb Zero. Visnotaļ atbilstošs nosaukums kompānijai, kura pamanījās no SH receptes pagatavot tikai stipri vidēji gardu baudījumu, turklāt ar daudz kukaiņiem. Bet varbūt tagad izdosies?
Hail to the PlayStation and Silent Hill!!!

Turpmāki jaunumi par spēli:
http://www.revolution.lv/viewtopic.php?f=4&t=1175
http://www.revolution.lv/viewtopic.php?f=29&t=1241