Diapozitīvs

Esmu jau krietni daudz runājis par Silent Hill universu, tajā skaitā arī par filmu. Līdz šim esmu apskatījis tās notikumus kontekstā ar spēļu stāstiem, bet šī raksta mērķis – atspoguļot filmas kinematogrāfiskās un stāsta detaļas, tādējādi nostiprinot filmas notikumu izpratni. Zemāk esošais raksts ir uztverams kā filmas kinematogrāfijas, scenārija un stāsta elementu padziļināta analīze, kura skaidro filmā notiekošo. Brīdinājums: 7 MSWord lapas, 3946 vārdi, 22461 rakstu zīmes.


Pirms notikumu/stāsta analīzes, vēlos nedaudz parunāt par kinematogrāfiju un audio darbu – lietas, kuras kopā ar stāstu definē unikālo Silent Hill pasauli: filmā ir ne tikai interesants stāsts par un ap psihes duālismu un daudzšķautņainību, bet tajā ir arī vēl kas interesants – franču režisora Cristophe Gans kinematogrāfija un Akira Yamaoka mūzika. Kā zināms, filma ir balstīta uz videospēļu sēriju ar tādu pat nosaukumu un tā gandrīz divu stundu ilgumā mēģina apvienot elementus no pirmās un trešās spēles. Visnotaļ neiespējama misija, ņemot vērā to, ka viena spēle ir apmēram 8 stundas ilga. Tātad, režisors ir mēģinājis aptuveni 20 stundu ilgu stāstu saspiest līdz divu stundu kino formātam. Protams, ka ĻOTI daudz notikumi paliks aiz kadra. Uzsveru: ĻOTI daudz! Un tomēr – režisors ir pamanījies paņemt atlēgnotikumus no spēlēm un apvienot tos filmā, klāt pieliekot arī savu interpretāciju par sarežģītajiem spēļu notikumiem. Runājot par to, kas ņemts no spēlēm, kontekstā ar kinematogrāfiju, nedrīkst nepieminēt kameras darbu, kas raksturojam kā cauri sienām, simbolismam, laikam un telpai ceļojošas kameras; spēles kameras leņķu replicējošs darbs. Acis priecē no tieši šie no spēles ņemtie kameru leņķi, kuri rada apjukumu, sirreālismu (pats stāsts arī grauj realitāšu robežas) un notiekošā dinamiku, ar savu īpatnēju kustības brīvību kairinot periferiālo redzi, kas, savukārt, kairina fantāziju ar domām: vai tur kaut kas bija, vai man rādījās? Tas savukārt rada spēcīgu devu papildus šausmu.
Pamestās Silent Hill pilsētas (prātā nāk uzreiz pamestu pilsētu simbolisms) estētika ir ieturēta otrās spēles vizuālajās vērtībās, klāt ņemot pirmās spēles elementus pilsētvides un notikumu atveidošanai. Kā interesanta kameras darbība ir jāizceļ kustības sinhronizēšana ar gaismas stara kustību, tādējādi piedāvājot videospēļu vizuālo estētiku, dramatiskumu. Šāda pasaule ir skatāma, kad spēlētājs aplūko spēli caur free look opciju.
Runājot par tēliem – antagonisti pamatā ir no Silent Hill 2 un arī no pirmās daļas (bērniņi un apkopējs, vaboles). Bet, tā kā stāsts ir par pirmo un trešo spēli, tas nozīmē to, ka personības arīdzan ir no pirmās un trešās spēles, bet pamatā no pirmās: Šērona (spēlē - Šerila) policiste Sibila, Roze (pilda Harry Mason funkciju), kulta līdere (spēlē viņa bija Alesas mamma), māsiņa, Alesa (spēlē bija viņas manifestācijas maza bērna veidolā, bet filmā ir izveidota otra personība – Tumšā Alesas puse).
Šausmas – šī filma ir drāmas un psiholoģisku šausmu apvienojums, līdz ar to jārunā – kas tad te tik ļoti biedējošs? Atbilde: bezpalīdzība: no pilsētas izkļūt nevar, nepārtraukti uzglūn neizprotama, šaušalīga tumsa, mobilie telefoni īsti nedarbojas, fantāzija miglā rada grotesku tēlu figūras… - esi tikai tu pats un tavas bailes – perfekts šausmu radīšanas kokteilis Āzijas izpratnē (spēles radīja japāņi, kuri tajās aiz amerikāniskā settinga ielikuši tīrasiņu J-Horror).
Runājot par mūziku – protams, ka tā ir lieta, kura stāstam un interesantajam kameras darbam pievieno papildus atmosfēru. Šajā gadījumā mums ir agresīvas, aukstas Industrial mūzikas apvienojums ar šaušalīgu Dark Ambient/Ambient, kam klāt pieliktas melanholiskas pasāžas, kuras rada sapnim līdzīgu atmosfēru. Kā interesantas detaļas, spēļu mūzikas adaptācijā filmā: Rozes mašīnā, kad viņa ar meitiņu brauc uz Silent Hill, skan mūzika no 3. spēles, kura arīdzan skanēja mašīnā; kā arī bārā pie degvielas uzpildes stacijas skan mūzika no Silent Hill spēlēm. Bet, bez šiem interesantajiem mūzikas adaptācijas elementiem, arī visu pārējo filmas muzikālo recepti veido minēto žanru mūzika no spēlēm. Mūzika, kura ir krāšņākā no visām filmas mūzikām, kādu esmu dzirdējis un baudījis. Vairāk par Silent Hill mūziku esmu runājis šeit: http://klab.lv/users/disfigurator/782.html ( ... tālāk ... )

B budžeta filma, kura uzņemta 1996. gadā, bet plašāku dienas gaismu ieraudzījusi tikai 2005. gadā. Filma ir ar šī gala budžeta kino raksturīgajiem tīriem settingiem bez specefektiem (dabīgumu) un tā balstīta uz labā un ļaunā tuvcīņām globālas dominantes dēļ, kur ļaunums nāk ne gluži no šī izplatījuma (šī Realma) un kur tas tiecas pēc varas mūsu Realmā. Ja tas neskan nedaudz aizdomīgi pazīstami, tad norādīšu tieši: Mortal Kombat!
Tieši MK sajūta ir sajūtāma viscaur filmā jau no paša sākuma! Tiesa, sākotnēji nesapratu, kas to sajūtu rada, līdz filmas laikā konstatēju: to rada ļaundabīgi, amerikanizēti Šaolin mūki, stāsts ar vairākiem paralēliem Realmiem, Quai Chin (ja pareizi saklausīju) tēls (iekš MK4 ir Quan Chi), protagonists Lang (aktieris: Ho-Sung Pak) ar savu audiālo un vizuālo līdzību Earth Realm pārstāvim Liu Kang. Patiesībā līdzība ir vairāk kā tikai līdzība - videospēlēs viņš ir tas, kurš Liu Kang (videoliecība iz 1992. gada - Action zelta laikiem), līdz ar to, filmā ir arī nedaudz kaitinošie kaujas izsaucieni un kopsaucējs ir arī personības totēmiskais dzīvnieks - pūķis). Līdzīgi ir arī ar vienu no galvenajiem antagonistiem ar savu līdzību Baraka - aktieris Richard Divizio šajā filmā spēlē tēlu, kurš ir subordinēts tieši zem galvenā ļaunuma, bet Mortal Kombat videospēlēs viņš ir tas, kurš digitalizēts Baraka, Kano un Quan Chi.
Pārsvarā šīs līdzības līdz galam apzināju tikai filmas otrajā pusē, lai gan jau sākuma titros pamanīju pazīstamos uzvārdus - Pesina un Divizio. Tāpat teju nekaunīgi MK sajūtu piedāvā antagoniste ar sejas masku un pārīti glītu Sai (Mileena, FTW), kā arī urbānās notikumu un kauju vietas un senā apvienojums ar moderno pasauli (leģendas mūsdienu urbanizētajā vidē) un daļēji arī mūzika un ASV kino skatījums uz Austrumu cīņu mākslu filosofiju/leģendām kā tāds. Jāsaka, ka vēl MK sajūtu nodrošina arī protagonista loma - izredzētais cīņai ar gandrīz bezķermenisku ļaunumu.

[offtopic]
Pie filmas tiku, pērkot to iekš Rimi tajā papīra iepakojumā pa 59 santīmiem. Kāpēc to pieminu? Diemžēl, Videoleader atkal klaji demonstrē savu izkropļoto biznesa politiku: šoreiz priekšroka krievu/lietuviešu valodām ir dota pat tādā līmenī, ka oriģinālvalodas (angļu) skaņa filmas otrajā pusē (līdz ar nonākšanu Quai Chin Realmā @ 01:08:14) gluži vienkārši pazūd, kamēr krievu un lietuviešu skaņas turpina eksistēt abpus Realmiem. Līdz šim citās filmās viņi vienkārši meloja - uz vāciņa bija minēts, ka filmas oriģinālskaņa ir 5.1 formātā, bet realitātē viņi oriģinālskaņu vienkārši pārkodēja uz Stereo, lai taupītu diska vietu, droši vien, vai arī, lai nodrošinātu ātrāku ražošanu. Un protams, ka krievu skaņai bija 5.1 formāts. Bet te - oriģinālskaņa tiek vienkārši fatalizēta, filmas otrajā pusē, liekot skatītājam izvēlēties citu likteni. Nepērciet Video Leader produkciju, ja vien tas Latvijas DVD tirgū būtu iespējams... Monopols rada Anālpolu, šķiet.
[/offtopic]( ... tālāk ... )

Spēle paņem labāko no pirmās daļas un pieliek tam klāt pāris jauninājumus, bet drastiski samazina grūtības pakāpi, tādējādi atņemot pirmās daļas burvību un padarot spēli spēlējamāku svētdienas geimeru kategorijai.

Ja pirmajā daļā vajadzēja mirt uz katru pikseli, tad šeit tikai pie katra otrā bosa vai arī pie trešā, kā arī vienkāršām antagonistu ordām ir problēmas likvidēt protagonistu. Bet, neskatoties uz to, spēle ir izklaidējoša un interesanta Action Adventure manta ar ļoti spēcīgu estētisko vērtību - telpu un pretinieku dizains nekad iekš Devil May Cry 2 nebeidz pārsteigt.
Taču, DMC2 vairs neprot pārsteigt kā to prāta pirmā daļa. Vienīgi uz beigām, spēlējot dāmas disku, ir daži pārsteigumu elementi, kādi bija sastopami pirmajā daļā.
Otrā daļa ir īsāka (ar Dante izgāju ~8h, ar dāmu ~6 Vs DMC1 ~11h) un jāsaka, ka estētiskāka tīri vizuālā noformējuma un tā tehniskajā pasniegšanas ziņā.
Jāpiezīmē, ka protagonisti ir arī stīvāki un neprot vairs izdarīt garas un krāšņas uzbrukumu ķēdes – tas ir būtisks akmens DMC2 dārziņā. Un tā kā šī ir Action spēle, tad Action un grūtības pakāpes samazināšana ļoti ietekmē to, kā spēle tiek uztverta un spēlēta. Līdz ar to, DMC2 ir garlaicīgāka un ne tik aizraujoša kā pirmā.
Viss, kas spēlējot DMC2 uz ekrāna notiek, ir raksturojams kā pirmās daļas skaistināšana un daudz zemākas grūtības pakāpes piešķiršana, pārvēršot game-play vairāk vai mazāk par primitīvu pogu bliešanas festivālu, jo izstrādāt uzbrukumu taktikas un kombināciju ķēdes šeit vairs nav tik ļoti nepieciešams. Turklāt arī pie tēla attīstīšanai vitālajiem Red Orbs var tikt krietni vieglāk klāt. It viss otrajā daļā ir atvieglots...
Savukārt - izejot spēli, tika iedota Hard Mode. Varbūt pēc tās izspēlēšanas kaut kad tālākā nākotnē tā būs tuvāk pirmās daļas kaitinošajai, bet nepieciešamajai grūtības pakāpei.

( ... tālāk ... )

Stāsts ir par vairākiem spēlējamiem protagonistiem, kuri savādā veidā tiek iesprostoti Yamijima salā pēc asinssarkana cunami, kurš iznīcina ostu un šķiet, ka arī visu dzīvo uz salas, izmainot to. Katram tēlam ir savas stiprās un vājās puses, kuras būs jāliek lietā spēles laikā.

Ņemšu un apgalvošu, ka Siren spēles ir vienas no pašām grūtākajām Survival Horror žanrā, ja ne pašas grūtākās - tikko izgāju otro daļu un pirmā neizieta man stāv plauktā jau ļoti labu laiku. Siren ir arī viena no tām retajām spēlēm, no kuras burtiski pil atmosfēra - tumšas pasaules, iesprostotas savādā, sārtiem un sēpijas toņiem izgaismotā realitātē un pamestībā, tālumā spīdošs tornis ar savādi sārtu auru, nepārtraukti līstošs lietus, visapkārt pa retam dzirdamās Shibito un Yamibito skaņas (antagonisti, kuri ir dzīvi mirušie, bet ne zombiji, un kuri nav nogalināmi, jo ir jau miruši – viņus var tikai uz kādu laiku apturēt, pēc tam tie reģenerējas), no kuru radītājiem, staigājot pa pamestām industriālām un civilām ēkām (graustiem), jāmēģina izvairīties pēc iespējas talantīgāk. Siren nav konfrontāciju spēle, nav šaujamgabals un nav arī Puzzle tipa spēle, lai gan sevī vairāk vai mazāk ietver minētos elementus - ir gan tuvcīņas, gan šaušana, ir arī daudz smadzeņu lietošanas un lavīšanās – cīņas, savukārt, ir kā galējās nepieciešamības risinājums. Siren 2 ir izcils Survival Horror radījums ne tikai piedāvāto novitāšu, bet arī satura dēļ.

Pie spēles novitātēm obligāti ir jāmin spēles variantu struktūra un maz izteiktais lineārisms tajā: pēc variantu iziešanas tiek izpildīti kritēriji citiem variantiem, kuri tiek atslēgti (daudzos gadījumos vairāki uzreiz), un spēlētājam atliek vien izlemt, kuru spēlēt tālāk un vai sekot konkrētā stāsta puzles gabaliņam uzreiz, vai vēlāk.
Stāsts spēlē tiek pasniegts ļoti komplicēti un kā puzles gabaliņi, kur katrs atsevišķais stāsta gabaliņš ir dokuments, priekšmets vai notikums un to kopums katrā atsevišķajā variantā. Šādai struktūrai ir visnotaļ grūti sekot līdzi, jo katrs variants būs jāpārspēlē vismaz vienu reizi un katra viesošanās reize stāsta ko jaunu un katrā spēlēšanas reizē ir citi uzdevumi (ja vien izpildīti iepriekšējie) un mērķi variantā, turklāt tas, vai varēsi sekot konkrētajam pavedienam tālāk, ir atkarīgs no tā, kas darīts un kas atrasts iepriekšējos variantos. Ja nebūs izpildīti pavediena turpināšanas kritēriji, būs jādodas to medībās citos variantos, sekojot norādēm iekš Link Navigator, iegūstot šos progresam nepieciešamos elementus, kā arī jaunus stāsta puzles gabaliņus. Katram protagonistam ir sava vieta spēlē, savi stāsta pavedieni (laikā nesaistīti ar citiem, vismaz ne gluži lineārā izpratnē) un devums lielā stāsta izpratnē. Un šīs šķietami haotiskās struktūras dēļ atsevišķie stāsta puzles gabaliņi nereti veido pamatīgu haosa kaudzi, kuru tomēr salikt ir iespējams un ir aizraujoši to darīt. Ģeniāla, nelineāra struktūra un stāsts kā mīkla.
( ... tālāk ... )

Silent Hill: Homecoming - jaunākais tā universa loceklis, kurš zināms ar saviem psiholoģiski spēcīgajiem stāstiem un to ģeniāli tumšo apdari, kura caur urbanās pamestības vizuāli audiālo prizmu spēja tumši paust cilvēka psihes neizdibināmi dziļās un komplicētās spirāles, aizas un korelācijas. Pastāv viens jautājums – vai jaunā daļa, ņemot vērā izstrādātāju maiņu (kas nozīmē Horror žanra apakštipa maiņu), ir gana bagāta, lai to varētu saukt par Silent Hill vārda nesēju? Vai sestā daļa šajā universā ir kas vairāk par atraugām cita tehniskā izpildījuma ietvaros?

Nav jābaidās teikt, ka arī uz Silent Hill attiecas maģiskā triloģijas dogma, kuru nav spējīgs mainīt pat The Order kults, proti, ļoti bieži ir novērojama loģiska notikumu un materiālu kopa, apstāklis, kurš liecina par to, ka pat izcili spēcīgas idejas ir spējīgas kvalitatīvi dzīvot vien tikai trīs ciklus, neriskējot iedzīvoties sevis atkārtošanā un atraugāšanā, piespiežot savu tēlu transformēt nebijušās un nereti neveiklās un ne līdz galam sakārtotās un dzīvotspējīgās manifestācijās. Līdzīgi ir arī šajā gadījumā - pirmā līdz trešā daļa bija tā jaukā, asiņainā un baisā spēle ar vēl baisākiem stāstiem, kuri tika apcerēti caur urbānās pamestības caurstrāvotu, simbolisku norises vietu un tēlu šķautnēm. Katrā daļā staroja idejas, detālisms, pārdomātība, izsmalcinātas idejas un cilvēka psihes pārsteidzošā daba.
Ceturtajā daļā jau bija jūtama manāma nobīde no minētajiem kritērijiem gan satura, gan izpildījuma ziņā - tā bija daļa, kura jau skaidri rādīja SH idejas nu jau pasauso aku - visa dzīvības sula bija ielikta pirmajās trīs. Šī sula izrādījās gana spēcīga un vitāla esam, lai ietekmētu dažādu mākslinieku radošos garus - gan mūziķu (Metal un Dark Ambient, Industrial žanrā), gan režisoru, gan mākslinieku un rakstnieku - visapkārt pasaulē ir dažādas ģeniālā Akira Yamaoka darba apceres dažādu mūzikas žanru formā, Keiichirō Toyama un Masahiro Ito iedvesmoti fanfīki, Takayoshi Sato talanta pielūgsme dažādu amatieru filmu formātā... Vienā vārdā – Team Silent aiz sevis atstāja ne tikai unikālas un absolūti lieliskas spēles, bet arī ārpus tām ļoti labi dzīvotspējīgas idejas, kuras apsmadzeņoja un turpina apsmadzeņot dažādi mākslinieki Zemes virsū. Par spēcīgāko Team Silent pielūgsmes manifestāciju var minēt geimera un SH fana Cristophe Gans neatlaidīgos centienus daudzu gadu garumā lolojot, dzemdinot, saskaņojot un radot visnotaļ godpilno Silent Hill bezgalīgo stāstu interpretāciju tīkamā, estētiskā filmas formātā, kurā tika apvienoti daudzi SH pasaules elementi: gan drāma, gan spriedze, gan J-Horror, gan mistērija, paralēlās realitātes, detektīvs un piedzīvojumi, kopā ar pārējo filmas veidotāju lielisko kopdarbu radot neaizmirstamas stundas kinozālē un stundu dekādes mājās, baudot filmu DVD formātā. Līdzīgi kā Team Silent oriģināldarbs – filma radīja vielu pārdomām un oriģinālo darbu reinterpretācijām. Lai nu kā būtu ar to filmas patikšanu, šo kino gabalu savā ziņā var vērtēt kā sākotnējo (Team Silent) idejas avotu noslēdzošo ventili, kas, lai gan nebija Team Silent radījums, tomēr teju bezgalīgi tika skaņots ar Konami, tādējādi filma ieguva kaut necik oficiālas interpretācijas un atkārtošanas dabu.
( ... tālāk ... )
( EDIT@2009.08.19, 11:35 - Spēles OST recenzija )