Diapozitīvs

Ir aptuveni 1970. gadi. Pamesta un dekadences glāstiem atstāta Amerikas mazpilsēta kalna pakājē ar tai raksturīgo apbūvi: platas ielas, viensētas, kuras piekļaujas cita citai un kurām pretim ir mauriņš un koki, tuneļi/caurbrauktuves un dažas daudzstāvu ēkas, kurās galvenokārt mitinās veikali un iestādes. Ierodoties pilsētā, mūs sagaida mistēriska migla, neizskaidrojams sniegs un neizprotama, ko savādu vēstoša aura, kuru pavada savādas, industriālas čīkstoņas troķšņi, rūsas skaņa un pamestības laika zoba izklaidējošās darbības - visapkār ir jaušama pamestība, grausti un populācijas neesība, bet ne neapdzīvotība. Turklāt atklājas, ka visi ceļi ārpus šīs estētiskās, pamestās pilsētas ir burtiski nogriezti - tie pēkšņi un stāvus beidzās, atsedzot vertikālu bezdibeni zem ielām. Tiem, kas iemaldījušies šajā tumšajā, groteskajā pilsētā, atliek viens scenārijs: izdzīvot un atrast ceļu ārpus šīs sirreālās tumsas un pamestības pārņemtās pilsētas, mērķu sasniegšanai meklēt resursus, taupīt tos un stratēģiski pārvaldīt, un pa ceļam gūt Urban Exploration priekus, apmeklējot miglas un nelaikā sniegošā sniegā tīto pilsētu dienas laikā, gan nakts laikā, kā arī alternatīvas realitātes groteski tumšajā [ne]būtībā, kas ir savāds realitātes spogulis ar saviem elementiem, likumiem un mainītiem realitātes atspulgiem. Visapkārt bez glītās, spocīgās un sulīgi baisās pamestības mūs pavada groteski tēli, kurus radījis kāds prāts. Lai izdzīvotu, nākas ļauties notikumu gaitai un gūt grotesku bradājuma pieredzi gan visās unikālās atmosfēras pildītajās Silent Hill esībās, gan abās Midwich pamatskolas realitātēs, kā arī visās Alchemilla slimnīcas izmocītajās, tumšajās instancēs, kā arī apūdeņošanas tuneļos, pamestā atrakciju parkā un krastmalā un visbeidzot - nekurienē, kurai arīdzan ir savi likumi un simboliskā nozīme. Ļoti gurda, intelektuāla un uz pieauguša, kārtīga, īstena Horror cienītāja orientēta spēle ar sarežģītu, aizkustinošu, izpēti un iztēli rosinošu stāstu. Spēles režisors: Keiichiro Toyama, Radītājs: Team Silent, Izplatītājs: Konami.

Stāsts, būtība: ( ... tālāk ... )

Stāsts:
Pirmās daļas stāsts bija dziļš, sarežģīts un intriģējoši savīts un tā izpildījums – sasodīti lielisks, kvalitatīvs un gudrs, un to izspēlēja pamatā 3 tēli – Kain, Raziel un Elder God, palīgā ņemot kaudzi antagonistus. Spēle beidzās ar kādu kauju, kura tad arī ir otrās daļas sākums.
Wikipedia: "Legacy of Kain: Soul Reaver 2 is a video game that was released on the PlayStation 2 and PC. It is the sequel to Legacy of Kain: Soul Reaver and the third game in the Legacy of Kain series. It was released in 2001 by Crystal Dynamics and Eidos Interactive to limited success. The game follows the journey of the wraith Raziel as he travels through time for answers to his destiny while meeting with and being manipulated by various beings, including his vampire murderer and former master, Kain. The game was praised for its involved storyline and improved gameplay from the first game, but was criticized for no side-quests and being easier than its predecessor."
Otrajā daļā stāsts ir vēl komplicētāks, izsmalcinātāks un pat dziļāks – par to liecina kaut vai citētā Raziela ceļošana laikā, kuras rezultātā daudzas Time Streaming Chamber apmeklēšanas reizes stāstā atklāj ko pavisam negaidītu, komplicējoši estētisku un mīklainu – bet šo funkciju veic ne tikai Time Streaming Chamber ar savu ierīci ceļošanai laikā, bet arī ikkatra sastapšanās ar citiem spēles protagonistiem un antagonistiem. Un stāsta laikā Razielam tiek sniegta gana daudz vielas pārdomām – vai tiešām Kains ir viņa Nemesis?
Citiem vārdiem – spēles stāsts dara visu, lai būtu izsmalcināts un pilnvērtīgs spēles virzītājspēks, skaistināts ar spēlētāja traukšanos tam cauri, proti – game-play.

Raziel: So its true... what Kain and Vorador told me. I am some kind of unholy vampire messiah.
Janos: Unholy? No... Messiah? Perhaps.
Raziel: I dont like that word... it smells of martyrdom." ( ... tālāk ... )

Par spēli uzzināju, iegādājoties kārtējo Capcom spēli iekš Ebay (šķiet, ka tā bija Resident Evil: Code Veronica X), kurai līdzi bija jānāk Devil May Cry demo diskam, bet tas tur nebija. Paskatījos izdevēju un tas bija un joprojām ir Capcom – daudzsološs radītājs. Bet pirms spēles iegādes es no tās neko daudz negaidīju - nebiju pētījis. Bet tas mainījās pirms kāda mēneša, kad spēle tika iepazīta caur cilvēku atsauksmju un recenziju gūzmām. Beigu galā arī nopirku pirmo daļu, kuru izgāju un šeit recenzēju:

Wikipedia: “Devil May Cry (frequently abbreviated as DMC) is an action game developed by Capcom Production Studio 4 and published by Capcom in 2001 for the PlayStation 2. Although the first game in the Devil May Cry series, the events in the game are second in the series storyline's chronological order, taking place after events in Devil May Cry 3: Dante's Awakening, and before Devil May Cry 2 and Devil May Cry 4.
Set in modern times on the fictional Mallet Island, the story centers on the characters Dante and Trish and their quest to confront the demon lord Mundus. The story is told primarily through a mixture of cutscenes, which use the game's engine and several pre-rendered full motion videos.
Devil May Cry received prominent coverage in the video game media, high overall scores from professional reviewers, and has sold more than two million copies."

"Devil May Cry began its development life as a Resident Evil 4 title for PS2, after the completion of Resident Evil 2, under the direction of Hideki Kamiya and "Team Little Devil". Early research and development work included a trip to Spain, to examine various castles as a basis for the game's environments. However, in prototype status, the game proved to be a radical departure from the established Resident Evil formula and the survival horror genre in general. Rather than abandon the project entirely, the premise was changed and the game eventually became Devil May Cry. Some of the major gameplay elements were partially inspired by a bug found in Onimusha: Warlords. During a test-play, Kamiya discovered that enemies could be kept in the air by slashing them repeatedly, which lead to the inclusion of juggles by gunfire and sword strikes in Devil May Cry.
According to Kamiya, Devil May Cry was designed from the ground up around Dante's acrobatics and combat abilities. The decision was made late in the development process to change the game to a more mission-based advancement, instead of the more open-ended structure of the Resident Evil games. Devil May Cry's difficulty was intentional, according to Kamiya, who called it his "challenge to those who played light, casual games."

Game-play:
Visa spēles būtība ir ietverta līmeņu struktūrā, proti, ( ... tālāk ... )

Horror žanra baudīšanai derētu tā kā nedaudz vairāk pievienot pārstāvjus no Adventure/Action žanriem, radot plašāku videospēlēšanās baudu. PlayStation 3 konsole man vēl nav un gadu vai kādus gadus vēl nebūs, jo priekšnosacījums būtu vismaz 49" HDTV iegāde ar vismaz 1080p standartu. Pirms attiecīgā vārdiņa kļūšanas par ļaužu mēļu pastāvīgo iemītnieku, biju domājis šāda verķa iegādi iekš 2009. vai 2010. Bet nu - reāli būtu skatīties uz padsmitajiem datumiem. Neskatoties uz to, noskatītas ir šādas šķietami garšīgas videospēles - dikti piselīgas, Action-Adventure bāzētas "eye-candy" tipa baudas, cerams, ka ar labu stāstu (klikot uz bildēm):
- X-Blades - http://www.gametrailers.com/game/10177.html
- Bayonetta - http://www.gametrailers.com/game/6772.html

X-Blades is an upcoming action-adventure game for the PlayStation 3, Xbox 360 and Microsoft Windows. The player assumes the role of Ayumi, a pistol-blade user. The game was developed by Gaijin Entertainment and will be published by SouthPeak Interactive and TopWare Interactive. It was already released in December, 2007 by 1C Company only in the Russian language for Microsoft Windows, under the title Oniblade.
Reception:
Electronic Gaming Monthly calls its "lead character, Ayumi...a typical sassy, scantily clad, smart-talking bad girl, who proves once and for all that a bikini-thong combination is suitable armor for taking on hordes of...just about anything."


Bayonetta is an upcoming video game for the PlayStation 3 and Xbox 360, developed by PlatinumGames in cooperation with Sega, who will publish the title. Directed by Hideki Kamiya, creator of the Devil May Cry series, it will tell the story of the eponymous witch, Bayonetta, who has guns on her feet and hands, blowing off the heads of monsters masquerading as angels. Creator Hideki Kamiya has said that "Bayonetta will blow the doors off the action genre".
Characters:
The main character in Bayonetta is a witch who uses her own hair to perform magical attacks against her foes. She also uses handguns and a variety of other weapons. Another male character(Lucan)was shown in the TGS 2008 trailer, though his role in the game is unknown.

Mmmm, Manga + erotika + Devil May Cry + God Of War... Ar šādu kombināciju kļūdīties ir ļoti grūti! Piselīgi, izskatīgi, adventurīgi, actionīgi, eksplorerīgi un ar klasikas garšu, ņam.

Jautājums prognozēm: cik reižu gribēšu kniebties šo spēļu laikā?

Survival Horror savienojums ar Seno Ēģipti - nevarēju vienkārši atļauties nepirkt.
Spēles darbība sākas muzejā (ir nedaudz no Ēģiptes) un turpinās uz kuģa (galīgi nav saistības ar Ēģipti, bet iederas iekš koncepta - no Anglijas jānokļūst uz Ēģipti tak ir!) un tad vēl ir vilcienu stacija un beigu galā - piramīdas iekšiene. Vizbeidzot ierodoties gaidītajā Ēģiptē, nācās secināt, ka no tās tur bija maz. Ļoti maz. Tā vietā visa spēle ir vairāk kā Viktoriānisma laika pagotiskā būšana, ja tā var teikt, kura nedaudz skar Ēģipti - spēles darbība ir par un ap nosaukumā minēto statuju, ar kuras palīdzību tika atbrīvots sens Ēģiptes lāsts un ar kuras palīdzību tas atkal ir jāaptur. Stāsts varbūt nebūtu nemaz slikts, klišejisks – jā, bet noteikti ne gaužām slikts. Bet šo stāstu, ietērptu spēles formātā, galina ĻOTI liels gļuku/nepilnību īpatsvars.

Minēsim dažus:
- letāla ieraušanās tekstūrās;
- antagonisti, kuri nesajēdz, ka ir kaujā - mierīgi dodas prom, lai gan bija sākuši uzbrukt;
- nespēlējamie cilvēciņi konstanti, neatlaidīgi iet sienās - vēl viena norāde uz gaužām pieticīgo spēles AI;
- kontroles mēdz neklausīt gribai;
- kameras darbs. Par to es sūdzos ekstrēmi reti. Bet nevar nesūdzēties, ja kamera VISPĀR nerāda protagonistu, kad ir aiziets aiz sienas/šķēršļa un tur ir staigāts jau 3-4 sekundes. Ja tā gadās (un GADĀS ik uz otrā soļa) - tad ir jānāk atpakaļ un jāmēģina atrast neredzamās sliedes, pa kurām ejot, kamera varētu braukāt līdzi - überanāli;
- skaņas kvalitāte - otra lieta, par kuru reti sūdzos, biežāk uzsaku. Teiksim tā – skaņas kvalitāte būtu izsakāma ar apzīmējumu “64 kbps”. Vairāk nedodu, turklāt pirmo reizi, šķiet, es piesiešos balss aktieru darbam. Smieklīgi. Sevišķi vietā, kur dāma iniciē rotējošo durvju kustību un, kad tās sāk griezties, iebļaujas savā 64 kbps balstiņā it kā durvju griešanās būtu baigais letālais pārsteigums. Un tas ir tikai viens no piemēriem. ( ... tālāk ... )