Diapozitīvs

Laikam esmu sev atradis saistošas lasāmvielas avotu – favorītfilmu scenāriji. Šoreiz runa būs par Jacob’s Ladder scenāriju, kas tapis 1980. gadā un cīnījies ar Holivudas stereotipisko filmradīšanas mašinēriju desmit gadu ilgumā, lai 1990. gadā, parādot Holivudai, ka tai tomēr būs taisīt „spoku” filmas, ieraudzītu savu materializāciju. Šis scenārijs arīdzan parāda mehānismu kā top filmas – visa vīzija ir scenārista darbs, bet režisoram atliek vien šo visu materializēt.

Scenārijā ir vairākas tīkami izspēlētas šausmu ainas, kuras filmā ir tikušas apstrādātas, mainītas vai arī neiekļautas, piemēram:
INT. JACOB'S APT. - NIGHT
JACOB swallows hard as he stands there, holding the letter. Suddenly his eyes lift off the page and glance at a full length mirror mounted on the bedroom door. Something in the mirror, like the image of a child, seems to move. He looks over. There is nothing there. Curious, JACOB walks toward the mirror. As his image appears, he gasps and stops moving. To his horror and ours, it is his own back that is reflected in the mirror. The impossibility of the moment startles him. He lifts his hand. The reflection moves with him. Frightenedbut defiant, JACOB moves toward the mirror. The image in the mirror spins around. It is the FRIGHTENING VIBRATING FACE he saw at the party with JEZZIE. An unearthly scream comes from both their mouths. ( According to this, you're already dead )
 

Forbidden Siren – bradājumīga videospēle, kuru nedēļas nogalē izgāju otru reizi. Kas tur īpašs? It kā jau nekas, ja vien neņem vērā, ka pirmā iziešanas reize man prasīja ~100h (22 nepārtrauktas game-play stundas bez trial and error ieskaitītā laika, kas veido absolūto vairākumu) ~gada ritējumā. Bet tagad: ~10h nedēļas nogalē. Protams, ka tika izmantota caureja, jo bez tās šajā spēlē, manuprāt, nu nekādi – ja vien katrs spēles pikselis nav zināms no A-Z. Bet arī tad ir iespējams palaist garām kādu vienību iz 100 iedaļu varenā dažādu dokumentu arhīva. Lai nu kā – spēcīgi sirreāla šausmu spēle, kuras vide = pilnīgi virtuāls bradājums.
Ehh, manuprāt, ir pienācis laiks atkodēt manu mājas kinozāli, lai uz tās varētu atskaņot visu reģinu DVD, citādi es nu nekādi netieku pie legālas šīs lieliskās spēles ekranizācijas ar nosaukumu Sairen (2006).
 

Indijas kino ir zināms ar savu melodramatisko/mūzikltehnisko izpildījumu, kura centrā ir n-maharadžas, ziloņi, dziedāšanas un dancāšanas, un vēl trakāki attiecību samežģījumi, nekā Latīņamerikas ziepju operās. Taču, lai gan Tarsem Singh ir režisors tieši iz Bolivudas, viņa darbos neredzēsim neko no šī… vājprāta. Patiesību sakot, šis ir vienīgais režisors, kuru es zinu no šīs kino zemes Indijas – un tas tā ne velti. Ļoti cienu un uzskatu par ļoti interesantu viņa spēju savīt reālo un fantāziju vienā lielā kopumā, kuram nav robežu, radot vizuāli ārkārtīgi skaistu un tumšu pasauli, kuras virsotnes tiek sasniegtas tieši sirreālā Fantasy brīžos, kuri veido vismaz 1/3 no viņa kino valodas. Atliek vien Tarsema rociņās ielikt stāstu, kurā dabiskā veidā plaši ir inkorporējami Fantasy elementi, lai viņš radītu filmu, kurā būs gan tīkams realitātes stāsts, gan ārkārtīgi tīkami šo reālo filmas personāžu ceļojumi pašu radītajos stāstos un arīdzan sapņos, aizkadrā aplūkojot tādas tēmas kā Lucid Dreaming.
Visupirms šī filma ir vērtējama kā absolūti lielisks vizuālā kino darbs, kurā uz ekrāna rādītais ir stāstnieka lomā, kurš atklāj personāžu saistības, viņu izjūtas un arīdzan stāstu, kas šajā gadījumā ir - realitātē: 1920. gada slimnīcā (Losandželosa) mītoši pacienti, viņu mijiedarbība; fantāziju brīžos: episks stāsts par mīlestību un atriebību, kas ir cieši savīts ar realitāti slimnīcā. Turklāt ne tikai šī savietošanas tehnika ir ārkārtīgi interesanta, bet arī tās spēcīgais iespaids uz vienu no filmas tēliem – mazo meitenīti, - spēlēšanās ar dieva lomu, kādu noteikti izjūt jebkurš stāstnieks, manipulējot ar savas fantāzijas augļiem. Tiesa, jāpiemetina, ka filma ir balstīta uz citu filmu. Bulgāru filmu Yo Ho Ho (1981) - to ar būs jāsadabū noskatīties.
Bet ko tur daudz - ejat uz Maxima, pērkat filmu, bonusā iegūsiet i šo skaisto ceļojumu ar robežu mijiedarbībām, i papildus disku "All The Invisible Children" - 7 īsfilmas par bērniem, no kurām, citu starpā, pa vienai ir taisījis Kusturica, Ridley Scott un John Woo. To vēl man jānoskatās, bet zinu, ka būs labs skatāmgabals.
The Fall = 9/10. Ne mazāk.

Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=iO0LYcCoeJY

P.S. Pagaidām viņam ir tikai divas filmas un abas esmu aplūkojis. Un ļoti gaidu 2010. gadu, kad jāiznāk vēl vienai viņa filmai - War of Gods (2010). Skan episki (Senā Grieķija). Un ja episkumam pievieno Tarsem - jābūt atkal ārkārtīgi skaisti, varbūt pat nedaudz God Of War'īgi?.
 

Uz lielā ekrāna jāiet vērot - īstenībā jebko no šī resursa: http://www.citakinozeme.lv/index.php
Bet sevišķi atļaušos izcelt, ko sevišķi vēlētos apmeklēt:

+ Nosferatu, eine Symphonie des Grauens (1922, F.W. Murnau)
20.10.2009 19:00, 2.50, studentiem ar ISIC karti Ls 2.00 Ls

- Antichrist (2009, Lars von Trier)
20.10.2009 20:00, 2,60 Ls;

- Future Shorts
Oktobris - novembris, bezmaksas ( Turpinājums seko )
 

Demo versijas ir interesantas lietas. Tās ne tikai atrāda publikai ko topošu, bet arī kalpo par papildus materiālu fanu bāzes audzēšanai, kas tā bija arī šajā gadījumā. Par šī demo eksistenci nezināju pirms nenolēmu pamēģināt Metal Gear Solid, kurai tas bija pievienots. Silent Hill dēmons arīdzan tika iegādāts kopā ar MGS, protams, un tika izbaudīts, konstatējot vairākas atšķirības no man piederošās PAL versijas (UK). Tas, protams, ir ļoti patīkami un kā gan ne, ja spēlētājam ir iespēja izbaudīt to pašu, tikai nedaudz citādāk. Tad nu galvenās atšķirības, kuras pamanīju (kādus savus 90% droši vien, ka nosedzu): ( Atšķirības )
 

Warning: amatieru kino ar ļoti mazu budžetu, taču izcilu entuziasmu un mīlestību pret kinematogrāfiski saistoši un, manuprāt, labi adaptēto Silent Hill universa videospēli Silent Hill 2. Ja šim brīdinājumam tiekam garām bez žagošanās un zaimošanas, var izķidāt šo 1h un 40min ilgo neatkarīgā kino darbu, kuru gaidīju visnotaļ ilgi, sīkāk:
Broken Notes adaptē Silent Hill 2 videospēles stāstu ar vērā ņemamu precizitāti – viss sākas ar James ierašanos šajā mistiskajā, personības slēptāko netīrumu manifestējošajā pilsētiņā un pamīši mainās arī ar Maria scenāriju, kas paskaidro to, kas īsti ir Maria un kāda ir viņas misija. Stāsta laikā norisinās arī sastapšanās ar citiem spēles tēliem: Angela, Lying Figure, Pyramidhead, Laura, Hangers, Mary un viss norisinās spēli atdarinošā manierē, taču plūstoši un visnotaļ prasmīgi nostrādāti.
Bez paša stāsta tiek atdarināta arī pilsētiņas vizuālā estētika – savādas mistērijas miglas ieskauta mazpilsēta, „tukša”. Tāpat arī dažkārt operators mēdz sekot spēles kameras kustību kanoniem, radot dramatiskus skatus ar augstu SH estētisko vērtību. Diemžēl, šādu kadru ir visnotaļ maz, taču, kad uz ekrāna redzu glītu kadru Film Noir/Sepia gaumē, kurā savādā leņķī tiek rādīts grausts ar filmas/spēles tēlu – nav iespējams nesajust censoņu mīlestību pret spēli un tās rūpīgo adaptāciju, panākot vajadzīgo, sapņaino atmosfēru, kura panākta ar pārgaismotiem, nefokusētiem kadriem un kādu miglas filtru. Lēti, protams, taču iekš amatieru kino svarīgi ir nevis tas, ko šie ir izdarījuši aplami, bet tas, ko ar minimāliem līdzekļiem var sasniegt perfekti – un tas kā reiz ir stāsts un dažu vizuālo fragmentu atdarinājums. Taču, jābūt korektiem un jāmin arī trūkumi.
Kā viens no galvenajiem trūkumiem – pilnīga Action žanra režisēšanas impotence – neizskatīgas cīņu ainas, pagalam nenostrādāti fiziskie kontakti starp ieroci un tā darbības adresātu, kā arī antagonistu kustības varēja būt labāk. Katrā gadījumā – Action gabalos iekš šīs filmas sejā rodas smaids, kurš vēsta kino pirmos soļus mehāniski radītos FX. Jā, otra lieta, kura duras acīs, ir FX jeb specefektu joma. Ar pavisam vienkāršu datorgrafiku iemontēti tēliņi kustas un nāk uzbrukt. Mīļi, taču nedarbojas, bet reizē izraisa to viltīgi vēstošo smaidu manā sejā, kuram piemīt patīkama siltā senatnīguma laika dvaša. Tātad, nevar teikti, ka šie Action un FX aspekti nodarītu filmai būtisku ļaunumu, nebūt ne. Beigu galā jāņem arī vērā tas, ka šis ir amatieru kino – neatkarīgu filmu veidotāju veikums, kuri radījuši ~3 filmas. ( Turpināt + Silent Hill: The loneliness )

Šāda rindiņa atrodama uz spēles DVD iepakojuma aizmugurītes un šo apgalvojumu sliecas demonstrēt dažādi spēles ekrāni, kuri visnotaļ atklāti demonstrē iekš Survival Horror ne visai ierastas un varbūt pat ne visai iederīgas lietas, ja runājam atklāti. Taču – šī spēle ir kokteilis no visnotaļ daudz reizinātājiem un šajā aspektā ir arī apslēpta spēles burvība.
Ghosthunter zināmajai Survival Horror receptei pievieno pamatīgu daudzumu Action elementu, klāt liekot melnu humoru MediEvil gaumē (arī spēles pasaule satur dažus MediEvil elementus un ne jau nu nejauši); ieroču arsenālu Ghostbusters gaumē (spēcīgākā līdzība – izmetams spoku slazds); First Person Shooter skata pozīciju un daļu no game-play struktūras šī žanra gaumē; nedaudz dizaina līdzības iz Legacy Of Kain (balss un kāds antagonists iz pagātnes); un dažus EPIC WIN dizaina elementus, kuri ir pietiekami spēcīgi, lai nebūtu nevietā tādās spēlēs kā Fatal Frame un Silent Hill!
Rezultāts ir pozitīvi savdabīgs un gana izklaidējošs, lai aizrautu uz vairākām stundām, piedāvājot spēlētājam elementus, kas manīti iekš augstāk minētajām spēlēm, radot visnotaļ baudpilnu spēles pasauli, kurai ir atvēlēta vieta ne tikai groteskai simulētajai realitātei, bet arī patīkamam labas kvalitātes sirreālismam un vienkāršām mākslinieciskās brīvības izpausmēm, piemēram – iemešanai teātra ēkā, kurā tiek izspēlēta kāda „teātra izrāde” ar protagonistu – šādas lietas ir ļoti, pat ļoti garšīgas jebkurā videospēlē.
Un ja tomēr apnīk klasiskā un garšīgā manierē tikt galā ar izbēgušajiem spokiem, varam pavandīties arī bezķermeniskā veidā – ar Astral palīdzību. Tā, lūk, ir kāda dāma, iesprostota protagonista galvā un ar šo mums būs lidināties pa spēles pasauli, risinot mīklas, lai atvērtu kādu eju protagonistam – tātad ir mums i FPS, i Survival Horror, i Adventure, i Action, i Mystery, kā arī sirreālisms – tik tālu viss ir uz WIN, vai ne? Nē? Nu, tad pievienojam arī uz spēles beigām esošu nelielu devu militāra Sci-Fi un nostalģisku referenci uz RoboCop. Nu jau labāk, vai ne? ( Redneck! )

Te nedaudz pamuldēju par filmām, kuras satur sevī ko vairāk par popkornam piemērotu Holivudas ražojuma izklaidi vakaram, kad negribas domāt. Šajās filmās ir viss nepieciešamais, lai skatītājam izraisītu pastiprinātu smadzeņu aktivitāti un pat jaunu šūnu veidošanos tajās, pie reizes uzrunājot zemapziņas un dvēseles līmeņos. Ierakstā minu arī vairākas filmas, kuras esmu šeit laika gaitā recenzējis. Tātad, pie reizes tas ir arī sava veida radošās darbības apkopojums:
http://www.revolution.lv/viewtopic.php?f=51&t=1467&p=11635#p11635