Diapozitīvs

Dāmas mamma piedāvāja vienu haltūriņu/palīdzēšanu. Kā reiz izrādijās, ka nekad nebiju taisījis gleznas rāmīti. Piekritu un vakar devāmies pēc materiāliem un šodien sāku taisīt. Pašlaik rāmītim ir mīlas četrstūris un kopā visu tur bezgala daiļā un labā D3 standarta līme.

Fun faktori:
- gleznai (uz preskartona) nebija nevienas taisnas malas un neviena 90° leņķa. Kāds ar zobiem to bija izgriezis?;
- nācās to piekropēt ar papīra nazi. Tagad ir taisnas malas un tikai 2gab 90° leņķa. Nobīde par 1-3°;
- līdz ar to jāpieskaņo rāmīti un tas ir tieši tikpat ģeometriski nekorekts, taču uz aci to nenoteikt. Un nācās pieļaut šķībumu, lai gleznas jūra nesāktu tecēt uz vienu malu. Līmeņošana pēc horizonta kā fotogrāfijā.

Pavisam fun faktors:
- nav man frēzmašīnas (jā, kārtējais projektiņš, kuru realizēju bez daža laba nepieciešamā instrumenta, izštukojot dažādus risinājumus). Tātad, jādarās pa amīšu metodei: papīra nazis. Asajam nazītim bieži patīk novirzīties no kursa, pakļaujoties koka šķiedru ceļam, kas rezultējās naža izslīdēšanā no koka un asmeņa brašas iecirpšanās iekš:
- pēdējām (burtiski) biksēm;
- pēdējiem (burtiski) šortiem;
- pirmo un pēdējo augšstilbu.

Es jau nesaku, ka bija nepatīkami paskatīties kā paveras pāršķeltie ~2cm auduma un ādas, atklājot zemākos epitēlija slāņus. Smuks skats. Apakšā balts un tad sevi piesaka sārtā asintiņa. Taču tās bija krietni mazāk kā toreiz, kad papīra nazis izdomāja uztaisīt frizūru īkšķim, apgraizot tā galu pa 3mm.

Rāmītis solās sanākt solīds un smuks. Pašam prieks. Atgādina par nepabeigto projektu un rosina uztaisīt vienu citu - arīdzan ieturētu iekš SH universa. 3. daļa šoreiz. Seivošanās simbols jebšu Halo Of The Sun. Par to vēlāk kaut kad...
 

Gan jau, ka no maniem iepriekšējiem rakstiem par un ap UE var lieliski saprast manu motivāciju un mērķi līst šajās patīkami piegānītajās dzīvās vēstures mantojuma vietās jeb, vienkāršāk sakot, graustos, kuros cilvēks nodarbojies ar saimniecisko darbību un defekāciju gan burtiski, gan tēlaini. Ja skatāmies vēsturē – pirmā saskarsme ar šo izklaides vietu (uztvere attiecīgajā vecumā) tipu bija bērnībā – pamestā jaunceltnē gājām bastot stundas un iemēģināt pirmās cigaretes (Bond. Hollywood un mentola Elita), kā arī uzbūvēt no ķieģeļiem bunkuriņus un vēl – vienkārši paskatīties uz pilsētas tirgus laukumu no augšas, paskraidīt pa būvmateriālu kalniem, mest no jumta salauztos gāzbetona blokus, u.tml. Bet tagadnē ir citādi – cilvēks un viņa apziņa izaug.
Cerams...
Uz kādu labu laiku šo vietu valdzinājums bija piemirsts un ap kaut kādu 2005. gadu tik atsāku UE aktivitātes, kam par pamatu bija nejauša objektu uziešana Juglā un intereses atdzimšana, kuru raksturo dzinulis: kas lācītim vēderā un kas šim bija vēderā, kad objekts vēl nebija nodots Laika varā? Bet kā katalizators šai reinkarnācijai – videospēļu sērija (un filma) Silent Hill, ar kuru esmu pazīstams jau kopš kāda 2001. gada, kad tā pirmo reizi tika spēlēta. Tajā esošā simbolisma pilnā dekadences estētika lēnām materializējās manī un, saskaroties ar nejauši atrastajiem objektiem, pamazām atdzima, lai uz šīs pieredzes bāzes uzaugtu tagadējais hobijs ar internacionālo nosaukumu Urban Exploration. ( Feed me )

Kāda UE kolēģa galerījā ieraudzīju cietuma bildes un atskārtu to, ka nekad vēl neesmu bijis šāda tipa objektā – kur nu vēl bez uzraudzības esošā un pamestā, kur varētu relatīvi brīvi uzturēties, staigājot nebrīvē bijušo cilvēku soda takas.


Ieeja objektā tiek liegta ar policijas lentas starpniecību. Kad šī otrā (pirmā ir pats objekta tips) psiholoģiskā barjera ir pārvarēta, atliek vien restotas durvis un gaitenis, kurš apvij visa cietuma kompleksa perimetru. Tā augšu, spriežot pēc konstrukcijām, reiz rotājusi dzeloņstieple un žogs, bet tagad palikušas vien dažas tā konstrukcijas – betons un tā metāliskās daļas. Jāpiezīmē ir sajūta, kas rodas, kad labprātīgi tiek šķērsota robeža, kas šķir brīvību no tās valstiski sankcionētās atņemšanas sabiedrības drošības dēļ. Es pat nezinu kā to aprakstīt – to veido vairāku sajūtu kokteilis: uztraukums kā pie zobārsta; tabu pārvarēšana, tādējādi nostādot sevi potenciāla likumpārkāpēja lomā; izolētas zonas nepiespiesta šķērsošana, nonākot ļoti ierobežotas dienasgaismas apstākļos; staigāšana pa takām, kuras saturiski atgādina ainas no pasaulslavenās filmas Green Mile; vizuālā objekta puse, kura atgādina vairāku Survival Horror videospēļu ainas, sevišķi The Suffering un Silent Hill 2... Un klāt nāk sajūsma par objektu, kurš atklāj savus noslēpumus ar katru nākamo soli. Tāpat nekur nepazūd parastie bradāšanas uztraukumi: risks līst objektos dienas gaismā, risks radīt kādu lielāku troksni... Vienvārd – risks tapt pieķertiem, kas, atrodoties brīvības atņemšanas un soda izciešanas kompleksā, skan pavisam citādi. Pavisam bīstamāk, tumšāk, spēcīgāk un arī skumjāk. It kā pieķeršana šajā teritorijā rezultētos paša bradātāja atņemtajā brīvībā. Tajā pat laikā Tu nespēj vienkārši ar visu savu būtību nesajust to, ko vieta vēsta, proti – tādu kā slogu vai smogu, kas uzguļ kā vāks Tavai esībai. Interesanti. ( `Slēgtā zona. Uzmanību, šauj!` )
 

Tas ir tad, kad:

I
Ejot kādā pamestā ēkā, lai tiktu uz jumta, sajust gremošanas sistēmas galaproduktu specifisko smārdu un jumta vietā - pie slēgtajām durvīm uz bēniņiem - saņemtu svaigu un aromātisku ekskramentu kalniņu. Šoreiz tur nebija narkomāns, kas teiktu, ka durvis ir slēgtas. Bet varbūt tieši viņš savu personību un viedokli par savu dzīvi bija manifestējis šajā brūnajā čupiņā uz kāpņu telpas pēdējās platformas, kas tik graciozi spīdēja smokošo bradātāju lukturu gaismās? Diemžēl (vai par laimi) neesmu sevišķs koprofīls, tamdēļ čupiņa netika pagodināta ar analogo fotogrāfiju;

II
Objektā teritorijā tiek līsts pāri žogam, kas atrodas: a) 20m no policijas iecirkņa; b) apmēram tikpat metrus no infrasarkanā spektra policijas novērošanas kameras, kas pavērsta pret mums; c) pie ielas, kur garām braukā sabiedriskais transports un staigā daudz cilvēku. Blakus pagāja, kad līdām pāri. Objekts sevi parādīja visnotaļ necienīgi – pieejami bija vien pagrabi un kādas ēkas nostūrītis, kurā, spriežot pēc visapkārt esošajām uzlīmēm, bijis zvejas lietu veikals. Patīkamā UE smarža pārņēma mūs, taču to nevar nofotografēt. Tātad, bilžu no šejienes nav. Nākamreiz goda vārds jāņem līdzi burciņa, kuru attaisīt objektā, pavicināt un tad aiztaisīt. Tad mājās uzlipināt uzlīmi ar uzrakstu, kas vēstītu caurspīdīgā burciņas satura izcelsmi. Objekta teritorija skaisti dekorējās ar vairāku kaķēnu zaigojošajām acīm, kuras iznira no luktura staros izgaismotās nekurienes – ļoti estētiks baudījumas ar nelielu baudāmo šausmiņu pieskaņu;

III
Objekts tiek iekarots, ejot uz to caur bāru. Kad iziets cauri iekštelpām, nonākam ārpusē – smēķēšanas un ārdzeršanas zonā. Tad pa Ramirent tipa nožogojuma apakšu tiek pastumtas mantas – somas un statīvi. Tiek pacelts žogs un līsts apakšā, un nozusts ēkā. Un šo visu pavada pavērtu mutu skatieni, kas tiek raidīti no to bāra apmeklētāju puses, kas šeit sēž pie galdiņiem, baudot bāra būšanas. Izstaigājām pieejamo ēku, nofotografēju eleganti izgaismoto nabaklab ēkas otrā stāva koridoru, kā arī cilvēkus pie minētā Ramirent filtra, kas filtrē parastos apmeklētājus no (pār)drošiem bradātājiem. Pēc katras knipsēšanas blociņā fiksēju attiecīgos ekspozīcijas datus. Pēcāk devāmies ārā, atkārtojot žoga procesiju. Šādi arī pabeidzām bradājumu, nedaudz netīrākiem ieejot atpakaļ realitātē caur bāra iekštelpām un tad nozūdot no notikumu vietām caur nepietiekami tumšajiem Rīgas parkiem.
 

Skumjas ir tās dienas, kad godprātīgs geimeris saskaras ar reģionālā zonējuma marasmu, kas vislabāk zināms ir DVD relīžu pasaulē. Kā zināms, bieži vien tas rada situāciju, kad lieliska spēle tiek izlaista tikai kādā konkrētā reģionā, nevis globāli un tas nozīmē to, ka bez konsoles čipošanas (kas ļautu barot konsoli ar pašrakstītiem diskiem vai cita reģiona oriģināliem) vai emulēšanas šo spēli nebūs Tev redzēt kā savas ausis. Šis ir stāsts par lieliskas Action/Survival Horror + RPG žanru spēles Parasite Eve emulāciju.

Pirms kāda laika lejuplādēju šīs spēles kopiju portatīvā datora cietajā diskā un tā nu fails tur marinējās, marinējās, līdz pienāca tā kārta tapt spēlētam. To iniciēja visnotaļ triviāls apstāklis – esmu RPG “jaunava” un otrā daļa - kura man ir fiziskā formātā un tiek spēlēta uz neatčipota PlayStation 2 - uz beigām man kļuva neizejama, jo nebiju attīstījis spēles protagonisti tiktāl, lai iegūtu nepieciešamos ieročus. Nu, neko – nospriedu, ka būs jāsāk spēlēt no jauna, otrajā spēlēšanas reizē pielietojot zināšanas un pieredzi no pirmās spēlēšanas reizes. Taču, kārtējo reizi startējot otro daļu, piefiksēju pārāk daudz pirmās daļas references tajā un tā nu nolēmu visupirms tikt galā ar pirmo, ko arī izdarīju. ( Mitochondria )