Diapozitīvs

Bradāšana - šai nodarbei teju katru nedēļu var izgudrot jaunu definīciju. Šīsnedēļas varētu būt tāda: „Bradāšana: hobijs, kura reālo darbību (dabā) aktivitāšu izpausmes bradātāju nereti sliecas novest likuma sētas otrajā pusē.” Beigu galā tas pat lukturim ir skaidrs, ka šķērsot nožogotu teritoriju nav īsti pastaiga parkā. Līdz ar to manuprāt loģiska ir mana pozīcija par šī hobija reklamēšanas absurdumu. Tas noteikti ir viens no iemesliem, kādēļ konkrēta pilsētvides pētniecības biedrība savās PR aktivitātēs, manuprāt, nodara vairāk kaitējuma, nekā labuma. Kāpēc? Jo, ja kāds nišas hobijs tiek celts preses saulītē, tas sliecas radīt rezonansi dažādos sabiedrības slāņos. Ja kāds jautājums tiek plaši sabiedrībā aktualizēts - beigu galā tas nonāk arī līdz atbildīgajām personām (īpašnieki, apsardze), kas sacelto potenciālo ažiotāžu viennozīmīgi traktēs kā drošības pasākumu stiprināšanu (ar lielgabalu pa zvirbuļiem, lai izolētu unikālu gadījumu), šādi apgrūtinot pilsētvides pētnieka aktivitātes dabā. Un arguments, ka popularizēšana veicina atpazīstamību, kas savukārt veicina legālas ielaišanas potenciāla augšanu, dabā vienkārši nedarbojas. Apsargam ir dots uzdevums sargāt, nelaist nevienu pašu - par to apsargs atbild ar savu darbu, vārdu un arī mantu. Teritorijās parasti notiek saimnieciska darbība, tāpēc arī teritoriju īpašnieki, rēķinoties ar zemes nomnieku/kantoru īpašnieku konfidencialitātes tiesībām, atsakās laist iekšā. Beigu galā, ja arī kādu ielaiž pamestajos korpusos, atbildība par tur notiekošo īpašumu un apmeklētāju dzīvībām gulstas uz viņu pleciem, par spīti dokumentam, ar kuru bradātājs noraksta visu atbildību par savu rīcību uz sevi. Nevēlas cilvēki šādu atbildības nastu sev uz kakla, tāpēc arī nelaiž iekšā avārijas stāvoklī esošās ēkās. Un nekāda atpazīstamība tur neko nemainīs.

Taču pirms neilga laika sazinājās ar mani Latvijas Radio pārstāvis ar vēlmi uztaisīt sižetu 39. kabinetam. Tad nu nācās apsvērt augstākminētās lietas, izvērtējot potenciālo labumu un sliktumu, kas gūstams no šāda sižeta. Prātā virkne jautājumu un apcerējumu: no vienas puses tas ir hobija īss izklāsts, no otras - arī to var skatīt kā reklamējošu darbību? Un vispār - kāpēc vispār šāda uz naža asmens balansējoša hobija atpazīstamība būtu jāveicina, ja tā dabā reāli neatvieglo bradāšanas aktivitātes? Atbildība no īpašnieku/atbildīgo personu pleciem maģiskā kārtā nenokrīt tikai tāpēc, ka tu sevi pasludini par pilsētvides pētniecības aktīvistu. Bet, ja tautai uzskatāmā veidā parāda, ka eksistē indivīdu kopa, kura mērķtiecīgi lien pamestos objektos - manuprāt, tā uzreiz ķersies pie naglām, āmuriem un perimetru sensoriem. Nav taču nepiederošām personām ko tur darīt, ne tā? Cik gan reižu nav nācies apsargiem skaidrot kas ir urbex un ko gribam tajā sasodītajā pamestajā ēkā. Dažreiz panākumi ir, bet pamatā nav. Kur beigu galā šis sižets nonāks? Kādam mērķim tas tiek gatavots? Lai nu kā, dodos mazliet papētīt to 39. kabinetā notiekošo. ( Radiobradājums )
 

Mēģinot atcerēties visus objektus, kuros no laika gala esmu apzināti bradājis vai veicis bradāšanai līdzīgas darbības, atminējos teju duci!
Par bradāšanas sākumu var uzskatīt dažādas darbības. Piem., a) ieiešana kādā celtnē un pilna tās apskate (stāvu pa stāvam), vai arī b) pirmā lukturīša iegāde, lai izpētītu kādu pamestu vietu. Ja A variants liecina par kaut kādu interesi, tad B jau ir kas specifiskāks un vedina domāt par padziļinātu interesi.
Lūk.

Saldū Lielajā ielā bija dīvaina būve. Tās iekšienē, ja pareizi atceros ~20(!) gadus vecus notikumus, veda slīpa, pusaizbērta eja, kas varētu būt lietojama īstenībā arī kā rampa. Kad mēs ar brāli, divi cilvēkbērni būdami, mērojām šo slīpo plakni lejup, dienasgaisma progresīvi ar katru soli izzuda. Ieejot iekšā, acīm pavērās akmens mūris un velvēti griesti ar balstiem, kas turēja jumtu. Pēc skata - izteiksmīgi kolosāli pēc pagraba smaržojošs ~200 kvadrātmetru plašums. Pirmajā apmeklējumā gan ilgi neizdevās palikt - sākām jokoties ar spoku stāstiem. Un, kā jau tas mēdz notikt šādos apstākļos, joki pārvēršas bailēs. Mukām prom.

Man bija āķis lūpā - vieta šķita kā no cita laika. Ar pavisam citu tā ritējumu. Tai bija sava balss, kas vilināja atkārtot apmeklējumu. Un tai bija ne tikai balss - arī smarža un īstu akmeņu mūri ar ķieģeļu velvēm! Iespējams, ka šī bija pirmā reize, kad redzēju tādu celtniecības risinājumu un tas man šķita grandiozs esam, bet es pats - maziņš šī spēka priekšā.
( Trespass here, it's silly fun! )
 

Īres tūrisms: pārvākšanās uz jaunu dzīvesvietu/rajonu sniedz to lielisko iespēju iepazīt vēl kripatiņu Latvijas pamestās, ceļamās un jau eksistējošās pilsētvides. Pamatā ir divi iepazīšanas varianti:
1) fiziska apskate;
2) Google Street View + Bing Maps Bird’s eye.

Priekšroka, protams, pirmajam variantam. Taču vispirms ir derīgi izraut ērglim to aci un pārsviest pāri rajonam, ievācot datus par aptuveniem iešanas virzieniem, vadoties pēc izdauzītajiem logiem un citām liecībām. Tad nu, lūk, noskatīju dažus objektus un devos ceļā. Vienu objektu iešu ar priekšniecību runāt rīt (ja nesekmīgi - vienmēr ir vecais, labais trespasings), otru izdevās „bez” starpgadījumiem apostīt, trešais ir muitas zonā vai blakus tai - katrā gadījumā īsti neģeld.

Objekts, kuru izdevās
Patīkams putna lidojuma skats. Šur - tur trūkst jumta, šur-tur trūkst ne tikai jumts, bet arī grīdas, tāpēc skats ir tāds pats, kā no augšas ielūkoties kartona kastītē, kurai izgriezti logi un durtiņas! Ieradāmies tur divatā, bet lielāko daļu apskatīju vienatnē. Arhitektūra vietām atgādināja Slokas papīrfabrikas veco arhitektūru ar Vārpas fragmentiem. Tā nu tur klusītiņām vandos un ne tik klusiņām patīru kādas kritušas spoles apkārtni, lai bildē nebūtu jaušams pārlieks haoss. Periodiski skan ritmiski trokšņi - tālumā garšīgi strādā mazapgriezienu dīzeļmotors un laiku pa laikam fonētisko atmosfēru papildina vilcienu sliežu dziesma. Šur-tur pil ūdens. Bet kaut kas tomēr nav ar ambienci kārtībā - ir kāda ritmiska skaņa, kas neizklausās distances kropļota - kaut kur tepat kāds kaut ko mērķtiecīgi kaļ. Iedomājos, ka varētu būt kāds kreisā labuma meklētājs, kas ievāc kritušo ķieģeļu ražu, atbrīvojot tos no pielipušās saistvielas.
Te nu man jāpiezīmē viena mana īpašība: kad bradāju, man iestājās kaut kāds pohujistisks nihil stāvoklis pret objektos notiekošo jebkāda veida darbību - lai tā būtu legāli saimnieciskā, vai kādas bandas darbs pie ķieģeļu nelegālas iešņaukšanas nāsī. Šādos gadījumos racionālā (iz pašsaglabāšanās viedokļa) pieeja būtu pārtraukt savas darbības un meklēt tuvāko izeju. Bet nē. Man ne. Nezinu, vai tas uz labu vai kā? Taču, tā kā objektā ir uzradies riska faktors, izslēdzu Lustmord un turpinu bradāt klusumā, klausoties metāla un keramikas šķindās.( OSTa )