Dina

Jau nedēļu cenšos par Tevi nedomāt. Tā nedomāt, ka aizmirstu būt neuzticīga.

Pēdējā laikā atkal sanāk par Tevi daudz domāt. Tu zini viņu - manu neatļauto. Nē nu, var jau būt, ka jūs viens otru nemaz neatceraties, bet man tas ir pārāk jocīgi. Tad nu es sēžu un domāju par Tevi. Par to, kā viss sākās. Par to, ka es joprojām par Tevi domāju, bet tās sajūtas kaut kādas savādākas. Jā, es Tevi gribu, iekāroju... Tu esi mans draugs. Es Tev uzticos visvairāk no visiem cilvēkiem pasaulē. Bet starp mums nekā nav.

Sēžu, vēroju zivi akvārijā un domāju par Tevi. Esmu atklājusi jaunu smadzeņu atslēgšanas veidu - ieslēgt televizoru un skatīties uz akvāriju tieši aiz tā. Neklausos putnu dziesmās šodien, neļauju vējam noglāstīt manas domas un ziedlapām parādīties sapņos. Ir tik labi būt vienai. Joprojām tā brīvība šķiet tik pat vilinoša kā tikko iegūta un nupat novērtēta. Smaidu pat bez viskija.

Atmiņas par Tevi ir vienas no tām atmiņām, kuras, jo vairāk cenšos atcerēties, jo saputrotāks viss liekas. Tā īsti nav skaidrs, kas tieši notika vai nenotika un, no kurienes radās visi tie pārpratumi, bet pietiktu izdzirdēt Tavu balsi, lai viss atkal nostātos pa vietām. Gan labās, gan arī kaitinošās lietas un man pietrūkst abas, jo tas, kas bija, bija kaut kas neizdzēšams. Nav viegli, ka Tu ar mani nerunā, bet man laikam vairs nav tiesību gribēt, lai Tu atsāktu to darīt.

Kamēr vien esi dzīvs, dzīve nebeidzas. Viss vienmēr iet uz priekšu un turpinās. Paliek tikai arvien vairāk un vairāk lietu, kas grab mašīnas aizmugurē kā piesietas konservbundžas.

Tā kā šo vietu lasa tikai... Es pat nezinu, vai kāds lasa. Man sen jau liekas, ka Tu netērē savu enerģiju, lai šo te lasītu, un Tu (laikam) nemaz nezini, ka tā esmu es, kas to raksta. Toreiz, tajos senajos laikos, kad šī vieta bija mana patversme, visvairāk sanāca stāstīt nekurienē par Tevi. Cik daudz gadu pagājis kopš tā laika. Ir pagājis pat daudz gadu, kopš visi ieraksti par Tevi ir sen kā iznīcināti un nav pat arhīvu. Bet es joprojām par Tevi mēdzu iedomāties. Par Tavu smaržu, kad tu biji aizmirsis pie manis šalli. Par to pussirdi, ko es Tev savā naivumā biju iedevusi un pēc tam netaisnīgi gribēju atpakaļ.
Mazliet salst un griežas galva. Atkal atsākušies tie murgi, kuru dēļ negribas iet gulēt.
"No more hopes and dreams. Just you."
Tas bija motto. Priekš mums.

Tik daudz kas dzīvē ir mainījies. Esmu sākusi dzert arvien mazāk un retāk. Sen vairs nemāku izteikties tik skaisti, kā mācēju agrāk. Nāc pasēdēt, paklusēt ar mani kopā? Ja neko vairāk - vismaz pasapņosim?

Varbūt, ja es Tevi nekad vairs neredzētu, man nekad tā nesāpētu tas, ka vienmēr būšu viena, jo es to nekad vairs neatcerētos?

Dīvainākais, ka starp mums nekā vairs nav, ja neskaita manu neapdomīgo solījumu. Man pašai nezināmu iemeslu dēļ, nespēju lauzt pat tik bezjēdzīgi pašdestruktīvu solījumu, kuru Tu nemaz nevēlējies pieņemt. Reizēm liekas, ka Tu patiesībā zini, ka es to turu joprojām. Esmu tajā iesprūdusi kā Vinnijs Pūks Trusīša alā un neesmu spējīga izkļūt, bet Tu to ignorē, jo Tev patīk tā apziņa. Es esmu tas "kāds", kurš par Tevi piedomās, kurš priecāsies par katru Tavu zvanu, katru Tavu īsziņu, bet man šī loma sāk nepatikt. Piedod, mīļais, bet arī manu pacietību var izsmelt, manu neizsmeļamo un neizbeidzamo pacietību pret tiem, kurus es mīlu, un tiem, kuriem ir atļauts mani sāpināt. Bet es Tev apsolīju, ka vienmēr būšu viena, jo man nebūs Tevis, lai arī kurš cits man nebūtu. Koki mazliet šalc un nav vairs jāsēž uz trepēm, ļaujot domām par Tevi raut iekšas ārā, jo es pati labi māku to izdarīt. Nevienu citu nemaz nevajag, pat Tevi ne, kaut arī es vienmēr būšu viena, jo man nekad vairs nebūs Tevis. Elpo.

Tas, ka es Tevi mīlu, nav iemesls. Mēs nekad vairs nebūsim kopā. Es nekad vairs negribu būt ar Tevi kopā. Klusums un miers valda iekšā, kopā ar mazu apnikumu un nogurumu. Viskiju arī vairs nevaru dzert un līdz ar to arī cilvēki vairs nešķiet tik pievilcīgi. Pasaule griežas, griežas un virpuļo man acu priekšā kā sniegpārslas putenī. Sēžu, dzeru tēju uz soliņa, elpoju pavasara gaisu. Brīvībā, bez Tevis. Īstajā brīvībā. Viena.

Kad Tu man piezvanīji, lai palūgtu ļoti personisku palīdzību, es gandrīz no gultas nokritu. Vēl vakar pa nakti teicu draudzenei, ka Tevis dēļ es daudz ko pamestu, ja tev vajadzētu. Sēžu uz krēsla, trīc rokas, galvaskausa velvēs izcēlusies viesuļvētra un acīs draud cunami iemesties. Vai tiešām bija jāpārbauda? Sažņaudzu rokā pildspalvu, sakoncentrēju skatienu. Tevis dēļ, tikai Tevis dēļ es to varu. Vienatnē, ar savām saburzītajām domām, atšķetināšu vai sapiņķerēšu Tavu prātu. Savu paķerot līdz.

Es neprotu iemīlēties, protu tikai mīlēt.

Kad man piederēja kaut tas mazais, mazītiņais gabaliņš Tevis, kad tas bija pilnīgi, absolūti mans, tad reizēm es attapos paradīzē. Tagad man ir vienkārši bail un es izmisumā cīnos ar visiem spēkiem pret šīm bailēm. Es mēģinu visu, visu, ko spēju iedomāties, visu, ko spēju iegūt un visu, kas mani nenogalina uzreiz, apzinoties, ka tas nav labākais ceļš. Savirknētas domas, sasieti vārdi kopā, es zinu, cik daudz kā mūs ar Tevi vieno, cik daudz domu, sapņu, vēlmju. To jau nekas nenokaus, bet vai mēs viens otru arī ne? Aizrijos pati ar savām bailēm, klepoju un baidos no nākamā malka.

Es uzkāpju pa trepēm un apsēžos, lai padomātu par Tevi. Es zinu, man visi saka, ka Tu mani necieni, slikti izturies pret mani, bet man negribas tam ticēt. Es lēnām Tevi šķetinu, visu savu iekšējo kamolu tinu vaļā, lai laistu tevi vaļā pa centimetram, pa decimetram vai pat collai. Katra diena ir vieglāka un smagāka reizē, jo pat domās pie Tevis glābties, bija tik droši, pazīstami. Tad nu sēžu, dzeru tēju, kožu pirkstos un radinu sevi pie domas, ka es varētu ļaut kādam citam ieņemt "Tu" vietu ar labākiem rezultātiem. Viss taču sapinies pats sevī kā vecs tīkls.

Reizēm es par Tevi tik ļoti domāju, ka man gribas kliegt no tā, cik daudz lietu ar Tevi saistās, pat es pati ar Tevi saistos. Pagātnes ir tik daudz, ka es joprojām neesmu tikusi no tās vaļā.

Reizēm, kad ļoti gribas, lai viss būtu savādāk, es vienkārši tā vietā gribu pārvilkt segu pāri galvai un līst ārā tikai tad, kad pārmaiņas jau notikušas. Slikti ir tas, ka es nezinu vairs, ko tieši gribas mainīt. Bedres ir dziļākas par mani, jo es esmu sekla, tik sekla, ka man Tevis pietrūkst. Aiz ilgām norāvu aizkarus no loga un kaimiņi tagad var mani novērot, bet es šaubos, ka viņus interesē mans viskijs un domas par Tevi. Es nezinu kur pazuda patiesība, bet es gribu to atpakaļ.

Cik aukstas reizēm pašai savas rokas, cik skumjš savs skatiens, cik apnikusi sava vientulība. Gribu apskāvienos, gribu pacelties spārnos, gribu Tev noskūpstīt. Pavisam reizēm vēl man gribētos citu dzīvi, jo šī pārāk pilna ar viskiju.

Viens vienīgs Tu pa galvu, ap galvu un mazliet zemāk arī. Gribētos atvainoties par katru muļķību, ko esmu Tev nodarījusi, bet tas jau neko nemainīs tagad un tūliņ. Kā izrādās, es neprotu gaidīt, bet nākas iemācīties. Sapnis nav izsapņots, jo tam nevajag būt sapnim, tiem vajag būt mums. Asaras nav pat jānorij, to vienkārši nav. Kaimiņi ar pārnēsājamām trepēm liek smaidīt. Tikai neliela rūpju rieva, maza skumju krunciņa, nedaudz vārnu kājiņu pie acīm, kas reizēm samiegtas, pēc Tevis lūkojoties. Pasaule reizēm ir tik liela.

Es ilgojos kā mazliet slima govs pēc Tevis. Istaba tukša, gultā vakuums, bet prātā atbalsojas atmiņas. Pieskarties, mīlēties, dejot, lai tikai sajuktu prātā, lai gulētu zem dūnu segas ar laimīgu smaidu, skatoties kā Tu aizmiedz. Kaut mēs varētu vienkārši nākt viens otram pretī un smaidīt kā hipiji, kas nupat veselīgi sapīpējušies marihuānu. Nu vismaz biežāk nekā mēs to daram tagad..

Mums diezgan regulāri ir sarunas par to, kāpēc mēs mazliet baidamies viens no otra. Tā pavisam godīgi, kā labākie draugi, kā mīļotie runā. Reizēm šķiet, ka pasaule griežas ap mums, visa pasaule, ko mēs esam radījuši. Reizēm vakaros mēs sēžam, vērojam zvaigznes, satelītus un lidmašīnas, domājot viens par otru. Skumji jau nemaz nav, ja tikai nebūtu mazliet skumji. Viskijs man apnicis un kļuvis par sociālo nevis vientulības dzērienu. Es tagad esmu kapteine uz sava personīgā plosta. Nogrimt ar smaidu sejā un sirdī ar atmiņu par Tavu smaidu, par to, kā vējš glāsta Tavu vaigu.

Apnīk tie pieklājības jautājumi, apnīk kā vērmeles, kā nopūtas, kā pašai savas raizes. Es gribu paslēpties Tavās rokās, pieglaust vaigu Tavam plecam, iebakstīt ar degunu aiz Tavas auss un izlikties, ka tā tas būs vienmēr. To, ka tā ir bijis vienmēr, es jau sev esmu iestāstījusi. Cik labi, ka es esmu viena, tik viena, vientuļa, ka spēju būt monogāma pret sevi, tik godīga pret sevi, tik bezkaislīga sajūtās. Saskaiti metamos kauliņus, saskaiti domas, izpūt dūmus, elpo rītu, atrodies, atdodies. Nav violetajā krāsā prieka, bet par laimi es neesmu pārliecināta.

Smieklīgi, tiešām smieklīgi par tām dzimšanas dienām sanāk, bet šoreiz laikam nav svarīgi. Svarīgi ir, kad esi Tu, kam pieglausties, kas uzpūš elpu uz mana karstā ķermeņa. Jā, es zinu, es šausmīgi daudz meloju, piedod. Nē, nejau tā runājot, bet reizēm ar skatienu. Toties dzeršana pirmdienās kļūst par tradīciju.