Dina - Patiesībā jau visi visu zin, tikai negrib atzīties.

Apnīk tie pieklājības jautājumi, apnīk kā vērmeles, kā nopūtas, kā pašai savas raizes. Es gribu paslēpties Tavās rokās, pieglaust vaigu Tavam plecam, iebakstīt ar degunu aiz Tavas auss un izlikties, ka tā tas būs vienmēr. To, ka tā ir bijis vienmēr, es jau sev esmu iestāstījusi. Cik labi, ka es esmu viena, tik viena, vientuļa, ka spēju būt monogāma pret sevi, tik godīga pret sevi, tik bezkaislīga sajūtās. Saskaiti metamos kauliņus, saskaiti domas, izpūt dūmus, elpo rītu, atrodies, atdodies. Nav violetajā krāsā prieka, bet par laimi es neesmu pārliecināta.