Dina

Kā jau lielākā daļa manu bēdu, arī šī lēnām transformējas dusmās. Metu brilles somā, ceļos kājas, velku brilles ārā un koncentrējos uz darbu, ļauju laikam postīt sevi, atdodu savu ziedojumu sajūtu dieviem. Pārdodu sevi sīknaudā, lai izmētātu to Tev ceļā, lai dotu Tev tūkstošiem iemeslu smaidīt, bet egoisms agonizē dusmu lēkmē.

Es atkal nāku savas bēdas izsūdzēt, savu sirdi atvieglot, savas sāpes pilnībā nenorīt. Manas domas tikai par Tevi, par Tevi vien, bet Tu esi tik tāls man, tik tāls, tik nesasniedzams. Es esmu novērtējusi kaut ko tikai tad, kad man tas ir pavisam zudis, kad man vairs tā nav, kad sapņi ir kā naktstauriņi iesprostoti stikla burkā. Skumjas pinas pa kājām un ņaud izmisumā, bet es nesaprotu, kamdēļ jāiet, kurp doties. Jautājumi ir tad, kad grib atbildes un es esmu Tavs jautājums, bet Tu - mana atbilde. Nejau mīlestība ir beigusies, bet būšana blakus, smiešanās kopā un sapņošana reizē. Arī mājas viskijs šo kaiti tik drīz neizdziedēs, bet kurš gan būs tik neprātīgs, lai mēģinātu mani atturēt?

Es atkal jūtos veca un nogurusi, bet ko padarīsi - cūkai apelsīnus nedod.

Gribas sevi sabārt, ielikt kaktā nokaunēties, cik ātri es tieku vaļā no sajūtām. Es biju gatava domāt par Tevi stundām, sapņot par Tevi, smaidīt, bet Tu ņem un aizmūc no manas sirds. Atmiņā palicis tikai Tavs smaids un balss, dažas frāzes. Ak, mana mūžīgā brīvība, reizēm valdos, lai tevi nenolādētu!

Tas bija skaisti, ar gandrīz vai nelaipnību, gandrīz neiecietību, kad ieraudzījām viens otru atkal, bet vakars izrādījās garš. Es tvīku kā jauna meitene, saldais krējuma liķieris atmaidzināja mani. Pašai sev par brīnumu, es baidījos, kautrējos, man negribējās būt viegli iegūstamai, bet tik fantastiskas rokas jau nevar tā vienkārši atraidīt. Pie tam, no atraidīšanas man visu laiku sanāca tikai kārdināšana. Tu man pateici tik daudz skaistu lietu, ka man nāksies sajukt prātā, lai tās neaizmirstu. Mēs spriedām, ka būtu forši pamīlēties skaidrā, bet es zinu, cik bieži man gadās Tevi satikt, tad jau laikam nāksies Tavu sievu krāpt, jo pa to laiku pagūt apprecēties ir vairāk nekā vienkārši, to pat es varētu, pie tam vairākas reizes. Tikai negribas vēlreiz skaidrot, kāpēc baltu kleitu es tiešām vairs nevilkšu.

Es atkal jūtu Tavas rokas. Šķiet, man nebūs miera, pirms Tu nenoglāstīsi man vaigu, varbūt, lai samierinātos, bet ne, lai salabtu. Prāts skurbst no apjausmas par gaidāmo brīvības vilni, no apziņas, ka ķermenis metīsies virpulī, lai nebūtu izsalcis un nebūs Tevis. Tu būsi jau jauns Tu kādai citai un man būs pavisam cits, es viņu uzrunāšu uz Tu un neviens nesapratīs, kam pieder mana kaisle vai skumjas. Neviens nezinās, kurš dāvā man prieku, kurš mīt manos sapņos, kuras rokas skauj manus gurnus pa vakariem, bet kuras no rītiem.

Tu paklausīji mani, uztaisīji vētru manā ūdensglāzē, tikai izdzēri no tās mazliet vairāk kā pusi. Nolādēts, kāpēc manus brīdinājumus neņem vērā?

Jāievieš mājās slepenā pudele, slepeniem malkiem, slepenām domām. Tik vienu nesaprotu, kāpēc es vēl neesmu raudājusi. Tavu smaidu atpakaļ gan es vairs nevēlos, lai paliek viss, kur bijis. Skaistām atmiņām reizēm ir lielāka nozīme nekā pusskaistai vai neglītai nākotnei. Tik vien kā glāstu pietrūkst, aizrautīgas elpas, bet te jau nav svarīgi, lai tie būtu tieši Tavi glāsti. Toties kādam citam, kādam no senākām atmiņām man atliek tikai novēlēt Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno gadu, lai aizmirstas.

Reizēm nespēju noticēt, cik skaisti un viegli ir būt ar Tevi, cik dabiski ir pamosties Tavās rokās. Es zinu, ka esmu grēcīga, ka mazliet ļauna un izteikti egoistiska, bet Tu taču sapratīsi, vai ne? Lai tur vai kā - man taču vienmēr paliks sapnis par Tevi. Izdekorēsim mūsu retos vakarus kopā ar skūpstiem, ar glāstiem, ar iekāri un piepildījumu. Es Tev pasniegšu sevi bez ābola mutē, bet Tu man vienkārši atdosies it kā es būtu pēdējā maita, bet pirmā lēdija. To pēdējo, starp citu, nemaz nevar noliegt, es atzīstu. Mums ir daudz neuzņemtu fotogrāfiju, lai nenokļūtu banalitātes pasakā, bet toties mums ir katram sava parole, katram savs dvielis, jo mēs esam radīti, lai nebūtu kopā, bet ir tik patīkami iespītēt.

Kad Tu mani atradi, tad mēs runājām un tas nāca tik nedabiski viegli un godīgi. Es - ilggadēja profesionālā mele - es teicu visu kā ir un pat bez piespiešanās. No viskija es laikam esmu tikusi vaļā, vismaz ikdienā, bet tas jau vēl neko nenozīmē - ir atklāta Mēriju burvība. Izlasījām ziņas, uzrakstījām, pasmējāmies un mēs mīlējāmies un mīlējāmies, un mīlējāmies tā mierīgi, palēnām, nesteidzoties, līdz es sajuku prātā un parāvu Tevi virpulī. Ļauj pasapņot, mīļais, ļauj pasapņot nogurušai sirdij.

Literārā pasaka, kuras beigas neviens neuzņemas prognozēt, bet bez tām jau nekad neiztiek. Es vakar trīsēju pie katra skūpsta, cik daudz emociju Tu spēj tajos reizēm ielikt. Šodienu es veltīšu brālim alkoholam, lai aizmirstos, lai izdzēstu Tavas rokas, lai iegrimtu miglā.

Es joprojām smaržoju pēc mums, mūsu ķermeņiem, kamēr mēs mīlējamies. Es zinu, ka tā nebija pēdējā reize, bet varbūt pirmspēdējā?

Fantazēju par mīlēšanos ik reizi, kad prāts nav noslogots vai vienkārši pieveru acis. Spēju sajust Tavas rokas tik dzīvi, Tavus skūpstus, Tavus matus starp saviem pirkstiem. Cik banāli! Mīlestībā viss ir banāls, bet tam ir jauna jēga, jauna nozīme, jauna kaisle un kaisme. Atliek priecāties, ka man ir darbs, bet dzeršana visu padara vēl ļaunāku. Un tomēr - vēl vienu viskiju ar ledu! Priekā.

Kad es aizmigu Tev uz pleca, es sapņoju, ka mēs turpinam mīlēties, līdz modinātājs visu sabojā. Es atkal esmu nesātīga, bet galvas reibulī tikai nopūšos, izgāžos krēslā un gaidu, kad Tu nāksi mani paņemt.

Vientulības sajūta ir mans lāsts, no kura vaļā netikt vairs. Sapņi savijas virpulī, iestājas klusums pirms skūpsta. Vai Tu kādreiz skūpstīsi mani arī dienas gaismā darbā dienā? Nē, es tikai pajautāju, mans pārmaiņu labais gariņ. Es iegrimstu jūrā, starp darba putām un slīkstu pati savā kārībā, savās ambīcijās, sevī. Uztaisi vētru manā ūdensglāzē, izdzer to līdz pusei un ej prom, jo otrā pusē tikai inde.

No rītiem vairs negribas līst ārā no gultas, bet apskaut Tevi. Pieķeršanās ir spēcīgākas jūtas nekā iemīlēšanās. Cik reižu Tu vakar mani ieguvi? Reizēm viss sajūk, reizēm mans ķermenis trīs no viena skūpsta, reizēm man šķiet, ka nāksies sajukt prātā. Es atdodos Tev, nerūpēdamās par šaubām.

Kopš ir atvērusies pasaule, kurā Tu man skaties acīs un tās pēkšņi nemelo. Es varu rotaļāties ar domām par Tevi, es varu sapņot, bet nekas vairs nebūs tā. Reizēm šķiet, ka es spēju sameklēt skumjas jebkur. No kurienes manī tik daudz destrukcijas? Nekas taču nav kļuvis sliktāks, bet tikai labāks.

Iedomājos par Tevi, kā mēs sēžam blakus vai pretī kaut kur un sirdī kaut kas sakustas. Esmu Tev pieķērusies, kaut nebija plānots. Turpinājumā es ausīs dzirdu pati savas elsas, kad Tu liec man jukt prātā aiz baudas un atkal iekārtojos krēslā ērtāk, bet nepalīdz. Pavēderē pulsē, es savelku kājas zem sevis un koncentrējos uz darbu. Diez, kuru es te mānu, ka man tas izdodas? Kādu vakaru, kad es palikšu aci pret aci ar pudeli, es viņai par Tevi pastāstīšu, jo mēs sen neesam tikušās.

Vakar man vairs nebija spēka ne parunāt, ne smaidīt, ne savīt dūmus vērpetēs virs savas galvas. Es noliku galvu uz Tava pleca un kopā elpojot aizmigu. Nav jau nekā jauna šai pasaulē, bet man patīk kā Tu izskaties, kad celies no rītiem. Vai es atkal sevi moku? Man paliks bail drīz? Visu laiku šķiet, ka tūliņ pamodīšos, bet Tavā gultā un vienkārši būšu aizgulējusies. Noglāsti mani šovakar vēl.

Man beidzot vajadzētu samierināties ar to, kāda es esmu. Derētu beidzot netikai apzināties un pieņemt, bet arī dzīvot tā, kā man vajadzētu dzīvot. Vismaz šobrīd, bet labi, ka ir brīvība un Tu.