Dina

Reizēm es spēju būt tik nesātīga, tik alkatīga, tik.. neprātīga, ka sajūku prātā, bet tas vienmēr beidzas. Beidz līdz ar mani un vēlreiz, un vēlreiz, un vēlreiz.. Sāk šķist, ka nesātīgs esi Tu. Es jūtu, es jūku, es jūtu prātā un jūku prātā. Ir tikai brīvība un pašu vēlēšanās atrasties te un tagad un darīt tās lietas, ko mēs daram. Ir tikai brīvība, kuru izmantojam. Noglāsti mani, noglāsti vēl.. es atkal esmu nesātīga.

Mana dzīve bez Tevis ir paradīze, jo Tu to vairs nekoriģē. Cik daudz var nozīmēt destruktīva mīlestība, kas pilna ar meliem, ko mēs sastāstam paši sev. Atpakaļceļa nav, bet ir skaistā nākotne, kurā man būs tonnām darba un viegli rīti bez atbildības par guļošajiem. Noglāsti mani kā Tu glāstītu svešu sievieti, ar kuru alksti krist grēkā.

Nesen es uzzināju, ka diviem viņiem ir dzimšanas diena vienā dienā un gadā, bet pirmais pa četrām stundām vecāks. Tevis nav, kaut Tevi es tieši šodien atkal iekāroju par spīti tam, ka viss, kas bijis jau pārdedzis aiz nepiepildītas kvēles. Bez pudeles apsēžos un uzlieku dziesmu - jautru dziesmu, kur meituks prasa no puikas, vai viņš viņu mūžam mīlēšot, bet beigās viņi izšķiras. Es zinu, ka nav mūžīgākas mīlestības par to, kas rodas, kad cilvēki izšķiras; vismaz man nav.

Zem mana spārna Tu biji paslēpies, zem manas plaukstas glāsta patvēries. Aiz mīļiem vārdiem lūpas kaisa ik reizes, kad tikāmies, bet Tev vienmēr bija cita. Asaras uz amariļļa ziediem, uz grāmatas, spilvenā, bet arī tas jau ir garām. Tev atkal ir cita un šoreiz Tu gribot viņu uz mūžu. Es Tevi laikam atpakaļ neņemtu vairs, laidīšu taureņus skriet.
Te nu es mulstu, cik mana dzīve ir krāšņa, jo ik pa pāris ierakstiem jau ir atkal cits.. Tu. Bet Tev ir cita.

Mēs neskriesim pretī saulei, skaļi smiedamies, un netversimies viens otra skāvienos pie katras sīkās ķibeles. Mēs dzīvosim katrs savā mājā, satiksimies krogā, reizēm mīlēsimies līdz rītam, bet savas dzīves kopā nejauksim. Vairs nē, lai kas arī būtu tas otrais no "mums". Kauliņi ir mesti, arī kopā.

Klusi vaidi, domājot par Tevi, jo Tu esi bijis ar mani tik ilgi. Mana nobēdzinātā sirds drusku gaudo, bet es neklausos, jo es zinu, ka Tevi neatgriezt, kaut nekad neesam ieguvuši viens otru. Nu, varbūt tikai Tu mani, bet diez vai Tu esi to pamanījis. Kājas mani nes pie Tevis un roka stiepjas Tev piezvanīt, bet es valdos. Izstiepju spārnus un pati zem tiem paslēpjos. Fantāzijas par skūpstiem, par glāstu vienu, bet tik maigu, ka var just tikai vēsmu uz ķermeņa. Šķiet, ka es neprotu sevi nemocīt.

Sirds man šodien laba, tikai maciņš patukšs. Aizvainojums izgaisis, palicis nogurums un klusa mūzika fonā. Ar to nedzeršanu pagaidām ir gājis švaki, bet ja jau vējš ir netikai galvā, tad šodien tikai mājās varēšu. Ilgojos pēc pārvākšanās kā pēc procesa ar labu rezultātu, bet tā, lai rezultāts nav galvenais. Psihodēlija un pašdestrukcija.

Mazs minerālūdens rokās, mēlīte drusku salipusi, ķermenī apmierinājums. Es esmu no klusētājiem, bet šoreiz gribas runāt, runāt un runāt, lai pastāstītu, cik tagad ir viegli un brīvi. Prāts atradies atpakaļ, bet siltais laiks gan ne. Šoreiz laikam jābeidz dzert.

Domas uzvelk lielu zābaku kājā un mēģina Tevi izspert no prāta, bet, protams, ka neveiksmīgi. Glāstu man ir par maz, krietni par maz un man slāpst, bet es neeju padzerties. Tas tikai, lai nesajuktu prātā, lai triviālas muļķības turētos prātā un vilktu to pie zemes. Sīkas tirpas skrien no lūpām līdz gurniem, tad līdz pirkstu galiem.. Es tvīkstu. Tikai dzert ir jābeidz laikam.

Bet galvā tikai viens čuksts.. kaut Tu mani neaizmirstu. Ceriņkrūms zied un zied, bet no Tevis man kastaņuzieds. Sirds neko nesit, bet ķermenis plosās kopā ar prātu. Tu taču zini, ka esi sajaucis visu ar kājām gaisā, ka.. nu.. Pats vainīgs! Bet es biju nobijusies it kā Tu būtu bijis pirmais vīrietis, kas man blakus guļ, kam es vēlos pieskarties, bet neuzdrošinos. Aizdomājoties, protams, tajā iejaucas sirds, kam vaigi ar sīrupu notecējuši un brēc, ka es tikai laiku tērēju. Būtu labāk strādājusi.

Uzlieku savu roku uz sava augšstilba, pašā augšpusē un vēlos iedomāties, ka tā ir Tava roka. Nē, tālāk nekas neseko, jo es vēlos izbaudīt Tavas rokas nevis savu iztēli. Prāts gan atkal aizšvilpj prom ar vēju tālu tālumos. Es zinu, kur Tu dzīvo.

Tik ļoti grūti atvadīties no skaistā, tik grūti pašai atcerēties un saprast, kas tas bija, kas radīja vēlmi. Raudas atkal izvilktas no gultas apakšas un es neko citu vairs neprotu. Kamdēļ vismaz Tu nebēdājies? Gaudot vējā aiz mīlestības, jo ko gan dod mīlestība, ja nav miera? Pavēderē sāk pulsēt un es nespēju noticēt, ka tieši tagad mans ķermenis ilgojas kaisles, tieši tagad, kad kaisle ir tas, kas mani saprātu izjauktu pa detaļām. Pašdestrukcija.

Bez vārdiem ir vieglāk sadzīvot, lai arī tik ļoti vienmēr kaut ko dvēsele alkst. Lai jau alkst - es esmu laimīga un tā iluzorā dvēsele ir vienas vienīgas muļķības. Pavasaris atmodies arī manā ķermenī, bet Tu esi pazudis darbos. Es varētu apsolīt Tev mūžīgu mīlestību aiz tā, ka nemīlu Tevi nemaz un reizēm melot ir tik patīkami. Enģeļi dzied ausīs un lūpas pašas savelkas skūpstam, bet darbs visu bremzē un dzert no rītiem arī vairs neļauj.

Šķiet, ka nupat mēs piederam viens otram un pavisam savādāk nekā domājam. Pēkšņi viss ir pavisam savādāk.

Nu man patīk viss skaistais, patīk būt skaistākajai, patīk sniegpārslas matos. Tikai kāpēc Tu uz mani joprojām skaties kā sev piederošu un sen nobružātu plīša lāčuku, kurš vajadzīgs tikai iekaustīšanai, kad bēdīgi? Var jau gadīties visādi, bet vai es atkal aizdzeršos? Un kad beidzot beigsies ziema? Aizlidot tā arī nesanāca un biļetes nečaukst, bet ir asaras, ir smiekli. Laimīgam būt ir grūtāk. Šķiet, ka esmu atgriezusies.

Man gan saka, ka esot ziema, bet ko tad citi saprot no maniem iekšējiem gadalaikiem. Rudens man nebūt nav tas seksuālākais gadalaiks. Lai gan - tāda vispār nav, vismaz man, jo man mūždien izdodas kaut ko palaist garām. Citiem jau nemaksā par aizdzeršanos, bet es pārcelšos uz Londonu.

Pamīlēties un samīlēties, bet cik ilgi vēl tā, ja visur vieni vienīgi pārmetumi. Es neesmu no tām, kuras ķer kaifu no greizsirdīgiem vīriešiem un maniakālas iztaujāšanas. Nuja, es esmu no tām, kas grib vakarā cept kotletes un no tām, kam mājās visu laiku mājīgs un patīkams bardaks. Atceros Daci un smaidīt gribas un man arī būs bērni, nemaz Tik veca jau es arī vēl neesmu. Labi, šodien būšu superlabiņa un iešu izmest salvešu un pārtikas iesaiņojumu kalnus miskastē.

Nupat jau tas šķiet viens un tas pats. Nezinu kā Jums visiem, bet man šodien uz precēšanos velk, bet līgavaiņi visi aizbēguši. Labi vien ir, jo sievas lomai es nederu, spēju būt tikai egoistiska mīļākā. Uz brīdi biju atsākusi šausmīgo dzeršanu un staigāšanu pa klubiem, bet tad paskaitīju naudiņas un sapratu, ka tās mokas sen vairs nav priekš manis. Gribas visu tā skaisti un ar baudu nevis starp sasvīdušiem cilvēkiem, kas nespēj kājās nostāvēt.

Viss apkārt griežas, smaida, mirdz un es pa vidu. Es pati savai dzīvei pa vidu un Tu, Tu, Tu. Man nav žēl ne vārda, ne pieskāriena, ne domas, ne sapņa, ne skūpsta, jo es zinu - bez tiem Tu nespēj. Reibst ķermenis, pudele neaiztikta, kad pienāks laiks mazbērniem, johaidī!

Ja man kāds vakar būtu teicis, ka es šodien tiešām celšos un iešu uz darbu nenormālā rīta agrumā, es par viņu smietos savā apsaldētajā balsī. Saķerta realitāte kaut kur klusumā, baigais miers pasaulē, bet varbūt es kliedzu pēc palīdzības. Tevi es varētu aizsniegt ar roku no šejienes, ar roku, ko Tu turēji savā. Bijis tik daudz kas, bijušas šaubas un miers, bijis labi un slikti. Greizsirdība pazudusi, tā laikam bija deformējusies vilšanās sevī. Tikai dzert negribas, bet savādāk es tak vairs neprotu.