Dina

Nepaciest netaisnības, klausīt tikai sevi, dzīvot galu galā. Es esmu un ar to jums vajadzētu pietikt.

Rokas, glāsti, dzīve un es elpoju ar pilnu krūti, tātad esmu dzīva.

Vispirms es pavadu visu dienu izklaidīgi bakstoties pa kompi, tad uz beigām saņemos un strādāju, līdz galva sāk sāpēt. Eju iemalkot kādu glāzi viskija, lai atgrieztos un darbu pabeigtu jau vieglā reibonī, dejojot pa kantori un kaucot pēc siltām rokām un maigām saitēm dvēselē. Tikai no rīta atkal sirdspziņa modīsies un teiks, ka nav īsti labi, ka es pati zaudēju šīs siltās rokas, es pati. Labi tomēr, ka man ir darbs, uz kuru var paļauties, ka viņš vienmēr būs un nekad nebūs par maz, bet tikai par daudz. Redzi, Tava ietekme uz mani ir izrādījusies visai spēcīga un man darbā ir beidzies viskijs.

Es lidoju, lidoju, lidoju tur augstu, augstu, augstu gaisā un nesaprotu, nesaprotu, nesaprotu, ka nāksies reiz krist, krist, krist.

Plānotājs aizmirstas ar katru dienu arvien vairāk un vairāk, bet putni aiz loga kļūst arvien nekaunīgāki un tieši sestdienu rītos. Kompromisi, kas nekad neizdodas, vairs netiek pielietoti un strīdi beidzas ar nevēlēšanos dusmoties. Varbūt jāatsāk dzert viskijs?

Reizēm vienkārši neguļas un gribas sargāt Tavu miegu. Putni apklusuši, bet es vēl dziedu. Tu guli, ietinies savos sapņos, kad noglāstu Tavu roku, Tu neapzināti satver manu un nelaid vaļā. Smaids pa visu seju, bet roka atslābst un Tu atkal piederi sapnim. Varbūt pat sapnim par mani?

Tikai paša pavasara vēl nav, bet man jau gribas mesties Tev ap kaklu, vilkt iespējami mazāk drēbju, bet izdot iespējami vai neiespējami daudz naudas par jaunām. Mājas pudeles sāk noputēt, jo tām vairs neviens nepievērš uzmanību. Tagad saorganizējiet atbilstošus laika apstākļus, lai jaunēkļi un veči varētu sēdēt āra kafejnīcās un siekalaini apbrīnot īso svārku nepaslēptās kājas, jo šogad es pat varētu nesabīties.

Ja man nebūtu jāizstāv rinda uz Tavām rokām, es pat varētu justies laimīga. Pietrūkst rutīniskas ikdienas, grūti visu laiku dzīvot trauksmē un iespaidos. Varētu nomainīt kurpes, ar kādām pa dzīves ceļu eju.

Nav vairs tā prieka un līksmības, tikai vecums nāk ar joni. Tiek pirkti jauni mobilie telefoni, jauni datori, jauni dzīvokļi un visādi rīki, bet, kur Tu pats paliec? Nevarētu teikt, ka es kaut ko ļoti meklētu, bet Tu pats esi pazaudējies un nevaru saprast, ko tālāk. Pudelei dibens jau sauss, bet dzīve vēl nav galā.

Man pēkšņi ir aptrūcies romantikas dzīvē un nevaru saprast, kur tagad kaut ko tādu atrast. Putni rītos čivina aiz loga, bet man tas viltus pavasaris ir apnicis. Uz darbu arī negribas iet, viskijs apnicis, bērnus gribas un to romantiku arī.

Es jau arī tikai cilvēks vien esmu, pie tam augumā diez ko liels nepadevies.

Zem bēru vai adventes vainaga jau neiešu slēpties, nāc meklēt. Nogurums ir vispārējs manā ķermenī, galvā vairs nezvana, tikai Tavas izmisuma pilnās rokas saskumdina.

Reizēm nogurstu tik, ka par viskijam nav spēka, kur nu vēl labu vārdu pateikt. Iešu meklēt sevi aukstajā vējā, jo darbs nav tā vērts.

Viss izzudis un palicis tikai tas, kam jāpaliek. Tikai krūtis, uz kurām galvu noguldīt, tikai rokas, kurās viegli ieslīdēt, tikai lūpas, kurām sevi atdot visu. Nekā romantiska, tikai atrasta dzīve.

Tavas rokas aiznes mani pāri visai pasaulei uz turieni, kur nokļūst visi, tikai acīs joprojām atspīd skumjas.

Reizēm jau man arī pienākas pamuļķoties ar cerībām un bezcerībām, vai ne?