Egocentriska taisnošanās bezmiega pasaulē.
Mar. 26th, 2010 | 04:11 am
from:: dina
Dīvainākais, ka starp mums nekā vairs nav, ja neskaita manu neapdomīgo solījumu. Man pašai nezināmu iemeslu dēļ, nespēju lauzt pat tik bezjēdzīgi pašdestruktīvu solījumu, kuru Tu nemaz nevēlējies pieņemt. Reizēm liekas, ka Tu patiesībā zini, ka es to turu joprojām. Esmu tajā iesprūdusi kā Vinnijs Pūks Trusīša alā un neesmu spējīga izkļūt, bet Tu to ignorē, jo Tev patīk tā apziņa. Es esmu tas "kāds", kurš par Tevi piedomās, kurš priecāsies par katru Tavu zvanu, katru Tavu īsziņu, bet man šī loma sāk nepatikt. Piedod, mīļais, bet arī manu pacietību var izsmelt, manu neizsmeļamo un neizbeidzamo pacietību pret tiem, kurus es mīlu, un tiem, kuriem ir atļauts mani sāpināt. Bet es Tev apsolīju, ka vienmēr būšu viena, jo man nebūs Tevis, lai arī kurš cits man nebūtu. Koki mazliet šalc un nav vairs jāsēž uz trepēm, ļaujot domām par Tevi raut iekšas ārā, jo es pati labi māku to izdarīt. Nevienu citu nemaz nevajag, pat Tevi ne, kaut arī es vienmēr būšu viena, jo man nekad vairs nebūs Tevis. Elpo.