Man ir ļoti nabadzīga iekšējā dzīve. Ar mani praktiski nekas nenotiek, nav par ko pastāstīt pat tad, ja gadās satikties ar kādu. Es redzu, cilvēki satiekas un rāda viens otram savus jaunos mobilos telefonus ar tačskrīnu un mp3 kolekciju. Man nav jauna mobilā telefona, tiesa, mans telefons ir tik vecs, ka tas jau pats par sevi ir sarunas vērts temats, taču es tur neko nevaru izdarīt, jo šis aprobežotais pelēkais pagājušā gadsimta tehnikas brīnums nevēlas pazust, salūzt vai kā citādi mani sāpināt. Es jau arī nelietoju citas funkcijas kā vienīgi vibrozvanu. Es īstenībā pat nezvanu nevienam, bet pacietīgi gaidu, kad piezvanīs man. Lai gan arī tas būtu pārspīlēti teikts - es nepatīkami satrūkstos, kad izdzirdu vibrozvana dūkoņu. Man vairs nepatīk, ka man zvana. Es zinu, jūs teiksiet, ka visa vaina ir tajā, ka es neesmu iemīlējies. Es zinu.